Mani darbi

Tante Vilhelmīne- Latvijas Mediji, 2023.

Fri, 01 Dec 2023 19:13:00 +0000

- Kas ta` šovakar vakariņās būs?- Villija apvaicājās, kad Rudīte ķērās pie gatavošanas.

- Frikadeļu zupa,- sieviete atbildēja, bet tūlīt sāka taisnoties, jo tantei gaļa varēja nepatikt.- Tu vari sev frikadeles nelikt, ja negribi, bet tās ir no vistas maltās gaļas. Nav nemaz treknuma. Ieliesi tikai zupiņu ar dārzeņiem.

- Ā, nu vistas gaļu es varu, tai nav holesterīna,- Vilhelmīne bija neticami moža.- Viendien televizorā skatījos to Roberto šovu, tur viena aktrise… Nu šitā… Kā viņu sauca? Tāda tieva, melniem matiem un sarkanām lūpām… Eh, aizmirsu… Viņa taisīja zupu no melonēm, grūbas lika klāt un laikam ingveru arī.

- Izklausās diezgan briesmīgi.

- Nē, pats Roberto nogaršoja un teica, ka ir ļoti laba. Tu arī varētu tādu uztaisīt. Vai nevari noskatīties un pierakstīt to recepti, kad būs raidījuma atkārtojums?

- Ko viņš citu lai saka? Ka nav ēdams? Viņam tāds darbs- parunāties, izklaidēt un slavēt. Galvenais, lai jautri! Nezinu, vai tu maz tādu ēstu.

- Nē, tak viņš skaidri un gaiši priecājās, ka viņam garšo.

- Būtu man riktīgie produkti, es pati uztaisītu, ja tu negribi. Tev vienkārši slinkums, nekas cits,– vecā sieva manāmi sabozās. Rudīte nopūtās. Viņa labi zināja, ka nevar atklāti teikt, ko domā, vajag Villijai visu runāt pa prātam, bet kārtējo reizi bija kļūdījusies.

- Vai viņš kādreiz ir teicis ko citu?

- Paklau, kāpēc tu tās frikadeles taisi ar karoti? Es savulaik vienmēr plaukstās saviļāju apaļas, saliku uz dēlīša un tad sametu zupā pa vienai. Kaut kur man pat mētājās tāda frikadeļu taisāmā standziņa. Ja neesat izsvieduši, vajadzētu būt.

- Vai nav vienalga, kā?- Rudīte domīgi atteica, liekot verdošajā ūdenī frikadeles.

- Es šitādus pigorus redzu pirmo reizi dzīvē!- Vilhelmīne sašuta.- Manā laikā nekad tā nedarīja.

- Vistas maltā gaļa līp pie rokām, tā ir staipīga. Vai labāk viļāt pa rokām, lai puse pielīp pirkstiem?

- Šitā viņas nesanāk apaļas!- šie iebildumi bija neapstrīdami un pamatoti.

- Kāda starpība vai tu apēd apaļu vai iegarenu frikadeli? Garša no tā nemainās.

- Nu…- Villijai laikam aptrūkās argumentu,- bet tomēr- manā laikā tā nebija. Špāsīgi gan tu izdaries.

- Tavā laikā arī zupas no melonēm un ingvera netaisīja.

- Tu tikai negribi man klausīt,- tante sapīka.- Jums, jaunajiem, vienmēr tik lielas galvas…

- Kādi mēs vairs jaunie, - Rudītes nopūta bija neviltota,- drīz mazbērnus jāgaida.

Staņislavs- Ezerrozes grāmatas, 2022.

Thu, 22 Sep 2022 12:37:00 +0000

Stasis atlieca muguru un paskatījās saulē. Drīz pusdienlaiks, jāiet uz māju. Darbs pavasarīgajā gaisā uzdzina milzu apetīti, taču gribējās darbu pabeigt. Necik daudz te darāmā nebija- jāuzrok mātes dārzeņu dobes, taču kaitināt Juzefu un stiept darāmo garumā negribējās, viņai bija šerps raksturs. Tuvojās Staņislava diena, tajā noteikti esot jāstāda sīpoli. Smieklīgi, ko tikai tie sievišķi neizdomā! Vai nav vienalga, kad šos iestāda? Vietējie latvieši no senseniem laikiem esot turējušies pie tādiem, droši vien pašu izdomātiem noteikumiem- gan dārzā, gan kūtī, gan malkas ciršanā. Var jau būt, ka kāda daļa patiesības tur ir, piemēram – mājas celšanai derēja baļķi no kokiem, kas zāģēti dilstošā mēnesī un vislabāk ziemā, kad necirkulē sulas. Mēbeļu taisīšanai atkal vajag mežā iet citā laikā. Tomēr pašam Stasim gan tas viss likās par sarežģītu. Dzelži, tehnika- jā, tur tiešām viņam nagi niezēja! Un vispār- Staņislavs taču ir polis, ne latvietis. Dzimis un izaudzis te, Latgalē, tomēr ne par latvieti, ne latgalieti tāpēc nav palicis? Poļu asinis... To viņš ne reizi vien bija dzirdējis arī par sevi sakām- īpaši, kad skolā gadījās sakauties ar citiem puikām. Mamma Juzefa, protams, pati ir poliete, bet bija lietas, ko viņa no vietējām sievām iemācījusies un stingri ievēroja. Dārza darbos mammas vārds bija likums. Un Staņislava vārda diena kā akmenī iekalta ar stādāmajiem sīpoliem! Uz svētku dienu neizdzerta alus glāze nebija tik svarīga- ja sanāks, labi, ja nē- iztiks!- un nevarēja sacensties ar šo nekur nerakstīto likumu. Lāpsta atkal un atkal dūrās zemē, lai paceltu un apgrieztu pa ziemu sablīvējušos augsni, sīkstu un smagu. Zemes kukuržņi spīdēja, atklādamies saulei, retumis izkrita pa sliekai. Zeme te, Latgalē, nebija no treknajām, tomēr raža izauga. Sviedri pilēja, plūda pār pieri un koda acīs. Eh, jāpabeidz un jādodas paēst. No domas vien mutē saskrēja siekalas. Ja varētu dabūt kārtīgu, ceptas gaļas šķēli! Ar kartupeļiem… Visticamāk tomēr, ka būs uztaisīta vienkārša miežu putra, labākajā gadījumā ar pērnā sālītā speķa krikumiem. Pavasarī ar iztiku vienmēr ir plānāk, cūka nokauta, vistas tiek paturētas olu dēšanai. Nav ko niekus prātot, tikko beidzies karš, kāda gan var būt izēšanās? Labi, ja vispār ir kāds ēdiens, ar ko remdēt izsalkumu. Kad veselas dažādu tautību zaldātu ordas pāri gājušas, iztīrot visus krājumus ikvienā lauku mājā un pagrabā, jāpriecājas, ka Juzefai izdevies ko neko noslēpt.

Cerības diviem- Ezerrozes grāmatas, 2022.

Thu, 03 Feb 2022 17:55:00 +0000

Saule godam cepināja visus puskailos augumus, kas rosījās laukā. Vēl mazliet jāpastrādā un pusdienas būs godam nopelnītas. Jāsmejas, kādas nu tur nopietnas pusdienas, ja būvlaukumā nav ne elektrības, ne ūdens! Uz visiem četriem- Nauri, Justīni un abiem puikām bija līdzi paņemts vesels kalns ar sviestmaizēm un divas lielās limonādes pudeles.

-          Alise solījās piebraukt atceļā no Rīgas,- Justīne ieteicās.
-          Kur tad šoreiz izklaidējās?- Nauris pavaicāja.
-          Es nemaz tev nedrīkstu atklāt,- sieva kā pa jokam tielējās,- tas ir sieviešu noslēpums.
-          Bet tu jau neatklāsi, vienkārši noslēpumus vieglāk glabāt divatā. Vai trijatā... Vai pat četratā...
-          Nezinu, laikam šoreiz bija randiņš ar zviedru. Atbraucis ar prāmi uz dažām dienām
-          Varēja paķert šo līdzi, lai nāk talkā. Ieliksim ķerrā betonu, lai ved un iegāž pamatos.
-          Tā nu nevar ar ārzemniekiem apieties, Alisei visi plāni sabruks. Ja viņš ieraudzīs, kā te iezemieši cīnās, būs šoks uz ilgu laiku. Tu taču negribi viņam sagādāt morālo traumu?
-          Mjā, tas gan. Tādus brīnumus viņš savā dzīvē nebūs redzējis, bet palīgi nudien neskādētu... Varbūt vēlreiz runāt ar māsu un viņas vīru? Kādreiz solījās palīdzēt. Žēl, ka tev nav vismaz piecu brāļu, spēcīgu un varenu. Vēlams- naudīgu.
-          Žēl, protams, bet tev arī nav... Kam sūdzēties? Braukšu pie tavas mammas, prasīšu, kāpēc Naurim ir tikai viena māsa? Kas par lietu?
-          Mamma, vai beidzot mēs ēdīsim?- ievaicājās vecākais no dēliem, brūni nosauļojies pusaudzis- Edžus.- Man reāli kurkst vēders.
-          Nu, labi, taisām pauzi,- tēvs piekrita.- Esat čakli pastrādājuši.
-          Paklau, - sadalījusi sviestmaizes, Justīne domīgi ieminējās,- atceries, ka tad, kad pirkām zemi un grasījāmies celt māju, visi kā viens teicās braukt palīgā? Kur viņi ir?
-          Nekas, tiksim galā paši. Maz pamazām virzāmies uz priekšu, redzi pati. Ja tikai būtu vairāk laika par tām divām brīvdienām.
-          Un naudas...
-          Kad uzcelsim pamatus ar saviem spēkiem, banka solīja kredītu papildināt, jo nu šis zemes gabals būs kļuvis vērtīgāks. Tā palēnām būvēsimies.
-          Ko darīsim, ja neiedos?
-          Tāpat vien pa drusciņai celsim. No tavas algas mazliet, no manas. Varbūt kāda prēmija uzradīsies vai algas pielikums. Pašlaik viss iet uz labo pusi.
-          Zini, es vienreiz iedomājos, ka celt savu māju- tas ir tik kolosāli. Visu paši esam izplānojuši, izdomājuši, vislabāko projektu atraduši. Tas nav tā, kā nopirkt gatavu, vecu māju, kur nezin kas ir mājojis. Tur vienā istabiņā tantiņa nomirusi, citā kaktā āderes- nevar gulēt. Vai atkal- koki sastādīti pie pašas mājas, skaties ik dienu un domā- lūzīs tā liepa vētrā vai ne? Zāģēt arī bail, ka neuzkrīt uz mājas. Bet te... Sapņaini! Visu izdarīsim, kā paši esam vēlējušies.

Bračka- Ezerrozes grāmatas, 2020.

Wed, 30 Dec 2020 13:31:00 +0000

Renārs iegāja savā istabā, ieslēdza datoru, uzlika mūziku un iegāzās gultā. Mājās! Bija tik labi... Brāļa un Adrijas konflikti gan bojāja garastāvokli, taču pie abu kašķēšanās bija pierasts. Kad Renārs gribēs dzīvot kopā ar kādu meiteni, nekad nedarīs viņai pāri tā, kā bračka. Reizēm pat likās, ka tie abi ir kopā tikai tāpēc, lai strīdētos. Renārs nesaprata, kāpēc brālis visu laiku dara Adrijai pāri, taču iedziļināties necentās. Varbūt Adrija pati ir kaut kādā veidā vainīga? Kāda viņam daļa? Nav nekāds laulību konsultants, galu galā. Bet kaut kā nepareizi tas viss likās.
   Klausoties skaļo mūziku, puisis nemanot bija aizmidzis. Sapņos rādījās mamma, kura rājās par nekārtīgo istabu, turpretī Renārs gribēja teikt, ka viņa ir tālu prom, tāpēc par bardaku nevar bārties. Pēc brīža izrādījās, ka viņš dzīvo nevis Latvijā, bet pie vecākiem Mančesterā… No dīvainā sapņa uzmodināja Elvja balss.
-         Kas ir, sīkais? Čillo?
-         Mmm, aizmigu laikam,- Renārs, nelaikā pamodināts, sabozās. Bez segas bija kļuvis vēsi.
-         Ko pa naktīm dari, ja tagad krāc? Šodien vilksies uz „Artemīdu”?
-         Nezinu. Tu esi otrais, kas man to prasa. Varbūt. Vēl neesmu izdomājis. Kas tad ir?
-         Es iedomājos, ka tu man varētu aizdot kādu desmitnieku, mēs uztusētu kopā. Es toč iešu.
-         Un Adrija?- Renārs neizpratnē vaicāja.
-         Ko Adrija? Kas tad sīko skatīsies? Viņa nekur nevar aiziet.
-         Tu iesi viens pats?- puisis joprojām nesaprata.
-         Nē, mums ir sava kompānija,- Elvis sāka uzskaitīt savus draugus un draudzenes.- Būs jautri. Tikai algu vēl neesmu saņēmis un muča man vairs lāgā negrib naudu sūtīt. Atsūta tik, cik vajag elektrībai un visiem rēķiniem. Es šomēnes nemaz neesmu samaksājis par telefonu.
-         Man arī atsūta maz- cik vajag skolai, dzīvošanai. Nemaz nepaskatījos, vai kontā vēl ir nauda.
-         Tu tikai nemuldi, ja? Nezini, kas tev kontā? Skaidrs, ka tev dod vairāk, tu nestrādā un skaities viņu apgādībā. Viņiem tev ir jāsūta, citādi nomirsi badā un visādas bērnu aizsardzības vecenes viņus iesūdzēs tiesā. Bet es, redz- esmu liels, ha! Man esot jānopelna pašam. It kā tas būtu tik vienkārši. Darba nekur nav. Iedosi vismaz piecīti?
-         Man makā kādi trīs eiriki sīcenē.
-         Derēs tie paši!
-         Paklau, bet Adriju tev nevajadzētu atstāt vienu pašu,- Renārs izkratīja no maka sīknaudu.

- Ko tu saproti, sīkais! Viņu nekas neinteresē, tikai pamperi un putras. Es negribu visu laiku runāt tikai par bērna kaku krāsu un to, ko iemācījušies viņas stulbo draudzeņu bēbji. Un tie māmiņu forumi vispār ir vāks! Tev vajadzētu dzirdēt tās sarunas, kad pie viņas atnāk kāda cita klukste ar savu sīko! Katastrofa! Nekas, kad paaugsies, sapratīsi. Mums vajag brīvību vienam no otra, nevis visu laiku kasīties pa māju.

PAULS KVELDE. Diriģents. Dārznieks.- "Jumava", 2018.

Sun, 01 Jul 2018 19:59:00 +0000

Paulis ir paklausīgs un labs dēls, tomēr mammas sakņu dārziņa ravēšana viņam gauži nepatīk, slinkums un negribēšana ņem virsroku, līdz mamma sola dēlam kā atlīdzību kādus santīmus. Nu, ja tā, tad varēs nopirkt atkal jaunus makšķerāķus! Dārza padarīšanas puisim šķiet gauži neinteresantas un nevajadzīgas, nogurdinošas un garlaicīgas, vilina vienīgi nelielā peļņa.

   Pati māte bez mājas darbiem ir diezgan aizņemta arī dažādos sabiedriskos, labdarības un izglītojošos pasākumos, viņa ir aizsardžu priekšniece, vada dāmu komiteju, organizē mājsaimnieču apmācību - no Kaucmindes brauc pavāres, kas vietējās sievietes apmāca jaunākajos pavārmākslas brīnumos. Paulīne ir labsirdīga un iejūtīga. Tēvs ģimenes dzīves notikumos piedalās mazāk, jo viņš organizē visus praktiskos darbus, kas saistās ar Lauksaimniecības fakultāti- katru rītu pilī sanāk vesels pulks darbinieku un Pāvils visus izrīko darbos, turklāt vada korus, publicē rakstus, piedalās kongresos un semināros. Aktīva darba un sabiedriskā dzīve neatstāj daudz vietas paša mājas dzīvei.
   Tikpat maz prieka kā dārzkopība mammas dārzā, puišelim sagādā klavierstundas, kuras vecāki liek apmeklēt. Ar lielu nošu mapi padusē, bet galīgi bez sajūsmas viņš tomēr iet. Reiz, kad galīgi, nu, pavisam nemaz negribas iet, un arī mājas darbs nav iemācīts, viņš saņem dūšu un, smalku balsi sataisījis, zvana skolotājai:
-          Skolotāj, Paulis šodien ir saslimis un nebūs uz stundu.
-          Kas tur runā?- uzrunātā jautā.
-          Mana mamma,- mazais atbild...
Ar to pašu acumirkli labais plāns diemžēl ir izgāzies.
   Daudz interesantākas lietas notiek pilsētā, kur studenti vienmēr izstrādā kādus jokus... Katra jaunā studentu maiņa nāk ar saviem pigoriem. Tikko atbraukuši uz praksi, viņi tradicionāli no stacijas cauri visai pilsētai nāk zosugājienā, nejaušajiem skatītājiem ir ko nenosmieties. Pēc ballēm, kas ilgst līdz rītam, pilsētnieki atrod samainītas veikalu un iestāžu izkārtnes... “Miertiesnesis Jānis Āboltiņš” nomainīts ar uzrakstu “ Skārnis. Ādolfs Heckt”. Studenti ir asprātīgi, lielu skādi nenodara, tāpēc pilsētnieki reizēm papukst, pašķendējas, bet neko nepadarīsi. Ir iesakņojusies un gadu no gada papildinās studentu folklora un dziesmas: “Students sēž uz kastītes, Bietes rauj aiz astītes, Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums, Tas agronomam svarīgi, Jo attīsta to garīgi, Tik dēļ Jums, daiļās dāmas...”   Jautri ir visiem.

" Paņem mani sev līdzi..."- Jumava, 2018. (bērniem)

Sun, 25 Feb 2018 06:43:00 +0000

Mākslinieks- Kristaps Auzenbergs

Diena tuvojās noslēgumam, saulīte pamazām slīdēja aiz apvāršņa, atstādama debesīs vien sarkanas švīkas. Pilsētas nomalē, meža malā atradās liela, nožogota teritorija ar daudziem maziem mājoklīšiem suņiem un kaķiem. Cilvēki to sauca par dzīvnieku patversmi. Pa dienu tajā kūsāja darbs, dzīvnieciņus baroja, ārstēja, apmīļoja, izstaidzināja, visu dienu bija ņudzeklis, rēja suņi, staigāja cilvēki, taču vakarā, kad šeit palika tikai sargs, viss noklusa un dzīvnieki palika tumsā. Spīdēja tikai pāris laternas stabu galos.

- Rīt laikam būs lietus, - ievaidējās visvecākā šīs mājas iemītniece, raibā sunene Mērija ar klibo kāju.- Man sāp visi kauliņi.

- Tie kauli tev sāp vienmēr,- attrauca viņas kaimiņš Džeris no blakus būra.- Tas no grūtās dzīves. Man, piemēram, dzirde vairs nav agrākā. Sargāt laikam nevarētu, tāpēc esmu te.

- Ak, Džerīt, - Mērija smagi nopūtās,- maniem kauliņiem tiešām ir daudz nācies ciest. Kad nomira mana saimniece, es paliku nevienam nevajadzīga. Iedomājies tikai? Es pratu lieliski riet, sadzirdēju vissmalkāko aizdomīgo čaboņu vistālākājā pagalma nostūrī. Mājās neviens nevarēja ielavīties, manis nepamanīts...

- Un ko tu darīji? Tikai uzrēji vai uzreiz kodi?- Džeris interesējās.

- Sākumā es ierējos, lai ciemiņš saprot, ka ir ieraudzīts, pēc tam skrēju klāt apskatīties. Reizēm atbrauca saimniecei pazīstami cilvēki, tad es tikai laipni pavēcināju asti un nolaizīju kādam roku. Ja tie bija svešinieki, tad rēju pavisam citādi, lai kāds iznāk no mājas apskatīties. Dažreiz es pārcentos un tad mani sabāra. Atceros, bija tāda sieviete, kas vienmēr atbrauca uz divriteņa, viņi sauca to par pastnieci. Man visvairāk nepatika tie spīdīgie riteņi, kas griezās tā, ka acīs ņirbēja, bet pastniece laikam domāja, ka reju tieši uz viņu. Tomēr man patika, ka no manis drusku baidās...

- Es gan visu laiku sēdēju pie ķēdes, tāpēc rēju kā negudrs, citreiz aiz garlaicības. Garām staigāja gan cilvēki, gan kaķi, skrēja citi suņi, bet es nevarēju necik prom tikt no savas būdas un ķēdes. Dzirdēju, ka ļaudis runāja, ka es visu laiku žvankstot... Nez, kas tas ir? Laikam viņi tā sauc riešanu? Bet ko tad citu es būtu varējis visu dienu sadarīt? Labi, ja kāds zvirbulis vai vārna atlidoja pie manas bļodas, vismaz mazliet izklaidējos. Tauriņi un mušas neskaitās.

- Visbriesmīgāk bija, kad saimniece nomira,- Mērija atcerējās.- Tad augām dienām neviens nenāca, pat tā pastniece ne. Neviens man vairs nedeva paēst siltu putru ar ādiņām un kauliņiem. Ņammm, cik tā bija garda! Kad atceros savu saimnieci, gribas kaukt aiz bēdām! Reizēm kaimiņiene pārmeta pār žogu kādu maizes riku vai desas gabaliņu.

- Un kas notika pēc tam?

- Tu taču visu zini, kāpēc prasi? Mēs ar tevi te dzīvojam tik sen, abi visu esam izrunājuši.

- Tāpat vien, miegs īsti nenāk.

Meža detektīvs- Jumava, 2017. (bērniem)

Thu, 27 Jul 2017 12:06:00 +0000

Mākslinieks- Kristaps Auzenbergs

Rīts mežā ausa dzidrs un skanīgs. Līdz ar pirmajiem saules stariem atmodās neskaitāmu putnu koris. Tie čivināja, vīteroja, treļļoja un svilpa visdažādākajos toņos, sveikdami saulīti, kā kurš mācēdams.

   Ieplakā starp mazajām eglītēm lēnām izstaipījās brūklenāji. Ak, šorīt viņi varēs palielīties mellenājiem ar savām pirmajām, gatavajām ogām! Mellenes jau drīz beigsies, jo tuvojas rudens, taču brūklenes tikko sāk nogatavoties... Tad vairs melno ogu ceri nevarēs lielīties ar savu pārbagāto ražu, jo arī brūklenes pacentīsies, cik spēka. Šī bija tik skaista un silta vasara!
   Turpat mazās eglītes zem saviem zariem slēpa tikko izdīgušo, mazo un sparīgo baravicēnu. Viņas juta, ka sūnās pie saknēm rosās vēl vesels bars viņa brāļu un brālēnu, māsu un māsīciņu, taču katrai bija savs laiks. Eglītes smaidot saskatījās kā sazvērnieces, sak`- noslēpsim mazo sēņu bērnu no sēņotājiem! Neviens to neatradīs, kamēr no sīkuļa nebūs izaugusi liela, skaista baravika.

   Taču līdz ar uzausušo gaismu meža iemītniekiem pavērās baisa aina... Kāds naktī tieši mazajā, jaukajā meža ieplaciņā bija izbēris nejaukus un netīkami smakojošus atkritumus...
-          Hallo, - brūklenājs ļoti pieklājīgi mēģināja uzrunāt lielu, vēderainu plastmasas pudeli ar sarkanu korķīti un uzrakstu „Coca-cola”,- kā jūs te gadījāties? Ko jūs te darāt? Te ir mūsu mājas!
-          Kas ir?- pudele īgni atbildēja,- ko bļausties? Vai neļausi man izgulēties? Mēs, pilsētnieki neesam raduši tik agri celties.
-          Jūs nedrīkstat te tā ievākties svešās mājās un vēl mums aizrādīt! Mellenīt, klau, mellenīt!
-          Ufff, ehhh,- mellenīte elsdama attrauca,- man virsū ir uzvēlies kaut kas tik smags.- Man šķiet, ka tā ir veca kurpe. Veca un smakojoša... Pēēē... Man metas nelaba dūša! Visas manas ogas nobirušas no smaguma.
-          Ir gan cimperlīgs laksts,- brūnā, nošķiebtā kurpe sapīka,- esmu godīgi savam saimniekam nokalpojusi divus gadus, kāda gan es varētu būt? Nav vairs jaunība. Toties pasauli esmu apskatījusi, esmu pabijusi pat Londonā. Tāda necieņa pret veco paaudzi!

Ievu kalni, ievu lejas- LA, 2017.g.

Fri, 02 Jun 2017 09:20:00 +0000

Saule iespīdēja pa dzīvokļa logu, uz dēļu grīdas izveidojot lielu, izteiksmīgu krustu no loga rāmja. Cerams, ka tā bija laba zīme? Apliecinājums tam, ka viss, ko viņa dara, izdosies? Silvija uzmeta skatu loga stiklam un nodomāja, ka vajadzētu to nomazgāt, bet tagad tam nebija laika. Gan paspēs vēlāk, kad atbrauks no laukiem. Būs palicis arī siltāks laiks, tagad pavasara dzestrumā kārstīties pa trešā stāva dzīvokļa logu viņas vecuma kundzei nebūtu prāta darbs. Ha!- pēkšņi viņai iešāvās prātā ideja, ka logu mazgāšanu taču vajadzētu uzticēt studentam Dāvim, īrniekam. Kas viņam, jaunam puisim, ko nepapūlēties? Istabu viņš īrē gandrīz par velti, maksājot simbolisku summu, nedaudz norēķinoties ar lauku produktiem, un pa reizei pieskatot turpat simtgadīgo Silvijas mammu. Būs jāparunā, ko citu?

Saraksts Silvijas rokā uz brīdi noslīga gar sāniem, sieviete aizdomājās. Atkal ir pavasaris, atkal viņa ar māsām dodas uz „Ievkalniem”... Vai tas ir prāts vai neprāts? Nē, nav ko prātot un galvu lauzīt. Tas, ko viņas tagad dara ir vienīgais un labākais, ko trim rīdziniecēm darīt. Viņām ir gan mērķis, gan zināmā mērā pat misija, tā nav nekāda veikalu un tirgus plaču ķemmēšana, meklējot lētāku pārtiku. Ko tad vasarā uz akmeņiem var iesākt? Silvija pēc īsa mirkļa attapās un sāka pārlūkot savu sarakstu uz rūtiņu papīra lapas. Kas paņemts un kas vēl piemirsies?

- Tā, avīzes iekuriem ir... Lupatas slaucīšanai ir. Jāpaņem kaut kādu mazgāšanas līdzekli, vecā pasta būs izžuvusi. Vajadzēja rudenī visu savākt, bet nestāv tak viss galvā. Ko darīsi, nav vairs jaunība! Tā... Jāuznes no pagraba mēslojuma pakas, ko ziemā nopirku. Pag, nevajag nemaz nest, tāpat taču lejā jākāpj uz mašīnu. Nu? Kas tad vēl? Noteikti būs kas aizmirsies, kad tiksim galā, tad atcerēsimies, tā vienmēr notiek. Dāvi! Dāvīt!

- Jā? Ko kundze pavēlēs?- no mazākās istabiņas iznāca samiegojies un izspūris puisis.

- Tu nemuļķojies, labāk izstāsti- vai visu atceries, ko tev teicu? Par zālēm, par ēšanu?-

Silvija gandrīz sapiktojās. Laika pavisam maz, bet viņš te vēl jokus dzīs.

- Kā bankā! No rītiem pret spiedienu pusīte no oranžās tabletes, pret trombiem vesela tablete sirsniņas formā. Pusdienlaikā nekas nav jādod, vakarā- otra pusīte spiediena zāļu, un pēc vajadzības nomierinošā tablete,- Dāvis skaitīja kā no grāmatas un Silvijas sirds atmaiga.

- Skaties, ka tā tava banka nav no Krājbankas zortes... Ja ko nezini, zvani un prasi. Mobilajam citreiz slikta zona vai esmu nolikusi patālāk, ja neatbildu, tad zvani kādai no māsām. Tev ir viņu numuri? Nepazaudēji? Ja viņa kādreiz sakreņķējas par daudz- ziņas noskatījusies vai sadomājusies ko sliktu, vari iedot sirds pilienus no skapīša. Ja nu pavisam slikti, sauc ātros, bet tad tūliņ dod man ziņu! Un neved te visādus draugus un netaisi trādirīdi. Kāds pie tevis ciemos var atnākt, nav nekāds cietums, bet uzvedaties klusi un mierīgi, lai viņa neuztraucas.

- Silvijas kundze, te nenāks nekādi ciemiņi,- Dāvis nesatricināmi paziņoja.

- Vai tad es nezinu, man mazbērni studenti? Tiklīdz vecāki pa durvīm, uzreiz kāda ballīte mājās. Pēc tam tik no kaimiņiem jādzird- ka trokšņojuši, ka mūzika skanējusi un vēl sazini kas. Es nemaz nezinu, kā viņi māju var atstāt?

- Viņi ir pilsētas akcelerāti, bet es- kārtīgs, kluss un saimniecisks lauku puisis, jūs taču zināt. Ne es tusējos, ne šņabi dzeru, ne meitenes mīlēju. Mācos tikai un mācos kā „Atraitnes dēls” no Plūdoņa, lai kādreiz kļūtu par valsts prezidentu. Vai vēl labāk- par bankas prezidentu!- puisis ironizēja.

- Tu tik par tām bankām kā apmāts... Nu, labi, es zinu, ka neesi nekāds dauzoņa. Pēc divām nedēļām kāda no mums atbrauks. Ja ne es pati, tad viena vai otra māsa. Naudu pārtikai sadali pa dienām, ja? Un nedod viņai vakarā neko stipru- ceptu vai sālītu, tad māga streikos,- Silvija joprojām nerimās. Kas zina, kas tādam studentam galva īsti darās? Ne jau nu vecu ļaužu kopšana ir viņa stiprā puse.

- Tiks izdarīts! Es tikai nesaprotu, ko jūs visas tajos laukos meklējat? Cilvēki no laukiem bēg prom, bet jūs kā trakas- pilnīgi otrādi,- puisis nožāvājās.

- Dāvīt, bērns, tā ir mūsu mammas zeme, kādreiz tur bija tāda skaista saimniecība. Ulmaņlaikos, protams. Kolhoza laikā visu pamazām izsaimniekoja, bija visādi dzērāji salaisti mājā, nokurināja skaisto māju no viena stūra vien... Šausmu skats tur bija, kad pirmo reizi aizbraucām.

- Nu, labi, kādreiz bija... Bet tagad ir džungļi un bardaks. Pašas mājas arī vairs nav. Kam jums to vajag? Ja es būtu pensionāre kā jūs, es nemūžam nebrauktu uz laukiem plēsties. Dzīvotu te un staigātu pa kafejnīcām ar draudzenēm, vai ietu uz teātri. Pārdodiet to īpašumu un naudu sadaliet, varēsiet gluži labi iztikt. Paceļosiet, izklaidēsieties.

- Ko gan tu saproti... Mani bērni un mazbērni arī to vien saka- „pārdod, pārdod”... Kas tad būs, ja visu pārdosim un paši uz dīvāniem vāļāsimies? Maizīte kokos neaug. Tev kā lauciniekam to vajadzētu zināt. Man gribas „Ievkalnos” visu atjaunot kā senāk... Lai ir skaisti un prieks sirdij un acīm... Man bija divpadsmit gadu, kad mūs izveda, vēl tagad atceros, cik saldas bija avenes no krūma, un kādi dzelteni cālēni un pīlēni pagalmā skraidīja. Mums bija tik skaista rožu dobe pie mājas, mamma savāca noziedējušos dzeltenos ziedus tējai. Sarkanie laikam nederēja, neatceros vairs. Vakaros ievājā tā dziedāja lakstīgalas, ka galva reiba, klausoties,- Silvija sajuta, ka pašai negribot balss aizlūzt.- Ai, tev jau to nesaprast... Jauns esi...

- Okei, es saprotu, ka gribat, lai ir kā senāk, bet jūs taču esat... Nu...- puisis meklēja, kā smalkjūtīgāk pateikt, jo saprata, ka iesācis aplam.

- Par vecu, vai ne? To tu gribi pateikt?- Silvija iekšēji pasmīnēja.

- Nē, es domāju, ka... – Dāvis joprojām meklēja vārdus, jo dzīvokļa saimnieci kaitināt negribējās.- Nu, ka vajag uztaisīt projektu, piesaistīt Eiropas naudu vai kaut kā tā. Bet, ja trīs kundzītes ar kapļiem un lāpstām mēģina atjaunot Ulmaņlaiku saimniecību, tas nav nopietni, tur vajag ar vērienu. Maniem vecākiem ir gan traktors ar arkliem, kultivatoru un visu citu, tehniku, gan lopi, bet tāpat jēgas nav. Es viņiem visu laiku saku doties uz pilsētu un mest to saimniekošanu malā. Lai atstāj vienu zemeņu dobi un mauriņu, kur vasarās pasauļoties! Nav izslēgts, ka viņi tā arī izdarīs. Te, Rīgā, vismaz ir darbs. Noīrēs dzīvokli, atnāks pēc darbdienas un varēs atpūsties, nevis uz kūti skriet.

- Domā, bērns, ko tu gribi, bet mēs tur brauksim, un punkts!- Silvija noslēdza šo neauglīgo sarunu. Cik tādu viņa nebija dzirdējusi un izrunājusi?

Melnā Berta- LA, 2016.g.

Sat, 01 Oct 2016 07:47:00 +0000

Ir sācies Pirmais pasaules karš un daudzi latvieši bēg no frontes un jukām. Visa Rīga pamazām evakuējas, izved pat fabriku iekārtas. Kā lai cilvēki paliek vienaldzīgi, turklāt, ja klīst baumas par iebrucēju zvērībām? Arī Lizete Dēliņa ar vīru Jāni un trim mazākajiem bērniem- Bertu, Annu un Arvīdiņu dodas prom. Jānim aizbraukšana uz Maskavu griež kā ar nazi dzīvu miesu, jo jāpamet sava celtā Vēja ielas māja. Kas ar to notiks kara gados? Vai tā vispār paliks uz zemes virsas jeb no viņa ģimenes ligzdas paliks tikai drupu kaudze? Vai viss izdarītais un izlolotais ir bijis veltīgs? Taču sieva mudina pasteigties, jo te nekas labs nav gaidāms... Jānis vēlreiz un vēlreiz aplūko savu māju, kā pirmo reizi to redzēdams. Varbūt -pēdējo? Kas tā ir- ļauna priekšnojauta, intuīcija, bailes? Kas zina? Viņš, celdams māju, katru stūrīti te izplānojis, lai ir ērti un parocīgi, katru akmeni, ķieģeli un dēli apglāstījis pats savām rokām. Nebija ne grūti, ne smagi, ja spārnoja apziņa, ka viņš ceļ Māju savai ģimenei. Bērniem un kādreiz arī mazbērniem. Tagad viss pagalam? Slēpdams acīs kāpjošo sūrumu, Jānis paņem no pagalma mazu akmentiņu un iebāž bikšu kabatā... Uz atgriešanos! Lai akmentiņš sargā un dod spēku atgriezties!

Vilcienā Berta sēž sarāvusies un nobijusies. Gribētos pa logu redzēt jaunas un brīnišķīgas pilsētas, skaistas vietas, viņa nekad nav tik tālu braukusi ar vilcienu, bet visur rādās tikai pelēkas būdas, pelēkas ielas un pelēki cilvēki.

Mammiņ, vai vēl ilgi jābrauc?- viņa pieklājīgi pavaicā. Berta jau ir liela meitene, viņai ir divpadsmit gadi.
Brauc un nepļāpā. Mācies būt pacietīga.
Papiņ, vai mēs drīz atgriezīsimies?- meitene vēršas pie tēva.
Es nezinu,- atsaka vīrietis un Berta pamana viņa acīs dīvainu miklumu. Tēvs raudās? Viņš taču nekad neraud! Papiņš ir stiprs un drošs, tikai pēdējās dienas nezin kāpēc izskatās sarāvies un vecs.
Vai tur mums būs pašiem sava māja? Un dārzs ar plūmēm arī?- Berta nerimstas. Māsa Anniņa viņu sāpīgi iedunkā sānā, sak`- „Vai nu tā dumiķe nerimsies?”
Es nezinu,- atkal atbild Jānis Dēliņš un viņa balsī meita sadzird atkal ko jaunu un nebijušu. Tā skan kā salauzta vijole, kā noskaņojušās klavieres. Kāpēc gan papiņš šodien neko nezina? Kas viņam lēcies? Viņš vienmēr visu ir zinājis! Aizmirsis, vai?
Sēdi tak mierīga,- mammiņa uzbrēc.- Ko tu vari dīdīties? Paskaties uz māsu un brāli! Kā viņi var būt mierīgi? Tu kā tāda atspole!

Labi, Berta nomierinās, nevaicās arī vairs neko. „Tuk- tuk, tuk- tuk”- klaudz vilciena sliedes, smagajam un pārpildītajam sastāvam dodoties uz svešo pilsētu. Gan mammiņa un papiņš atkal būs smaidīgi un priecīgi, viņi ir gudri un zina, ko dara. Cerams, ka jaunajā dzīvesvietā būs labi. Jāpaciešas, tad visu redzēs pati. Žēl, ka Grosītes vairs nav blakus, varbūt viņa pastāstītu ko skaidrāk par lielo pilsētu, kurp viņi brauc. Vismaz pa logu varētu būt kas vairāk redzams!

„Ne-kad, ne-kad”- vilciena dunoņa Jāņa Dēliņa ausīs skan pavisam savādāk. Viņam jau ir piecdesmit trīs gadi. Nu taču pusmūžam ir tikts pāri, cik vēl viņam gadu, dienu un mēnešu ir atlicis? Negribētos atdusēties svešā zemē. Vīrieša pirksti kamzoļa kabatā gludina sīko akmentiņu, paceltu no Vēja ielas pagalma. Tāds mazs nieks... Vienīgā saite ar Dzimteni. Gribas to celt pie lūpām un noskūpstīt, taču kauns no sievas un bērniem. Viņi taču padomās, ka ģimenes galva pavisam prātā vājš palicis.

Lizete savukārt domā par savu mammu jeb Grosīti. Ar trim bērniem un vecu slimu mammu viņi ceļā doties nesaņemtos, Grosīte palika Vēja ielas mājā. Kas tur ar viņu un diviem dēliem notiks, viss ir Dieva rokā. Māju gluži tukšu atstāt arī nevarēja, mamma to cik necik pieskatīs. Lielākie bērni savukārt pieskatīs pašu omīti. Kas zina, varbūt visi vēl atbrauks uz šejieni, taču riskēt un ņemt visus uzreiz līdzi sieviete neuzdrošinājās. Lizete ir nervoza, bet uz Maskavu skatās ar cerībām- vecākā meita Emīlija ir tur, arī otrā meita Kristīne taču jau ir iekārtojusies. Aizbrauca tāds divdesmitgadīgs skuķis un tagad Maskavā jūtas kā zivs ūdenī. Turklāt drīz jo drīz Lizete satiks savu pirmo mazbērnu. Vai nu šiverīga bodniece un labs amatnieks nevarēs atrast mājvietu un darbu? Jāsmejas! Ja tikai Jānis nesēdētu kā auns uz kaušanu, tik sērīgām acīm, ka bail. Brīžam Lizete dusmojas uz viņu, bet palaikam viņai pielīp vīra noskaņojums. „Būs-la-bi, būs-la-bi”, tā viņa saklausa vilciena sliežu dārdus. Kā gan citādi? Būs labi! Rīga vai Maskava, vienalga, abas lielas pilsētas, gan viņi izgrozīsies.

Bērnu grāmata "Rufis dodas dzīvē"- Jumava, 2016.

Mon, 29 Feb 2016 10:43:00 +0000

Bet viss izrādījās pavisam citādi. Golfiņš bija mašīna. Zila kaste uz četriem riteņiem. Ne reizi vien Rufis bija braucis mašīnās, tādēļ uzreiz nesaprata- kas tajā tik īpašs. Kāpēc saimnieki ir tik priecīgi? Visbeidzot viņš noskaidroja, ka Golfiņš tagad piederot viņiem. Kā? Tas nozīmē, ka Rufim ir pašam sava mašīna? J-ā-ā-ā-ā-ā! Va-u-u-u-u! Tas ir tik interesanti! Suns tūlīt pat ielēca sēdeklī pie stūres un apmierināti paziņoja: „Te būs mana vieta!” Taču cilvēki ar to nezin kāpēc nebija apmierināti, smējās un izcēla viņu ārā. „Tev jāsēž bagāžniekā!”

Bagāžniekā? Kā tad! Lika drusku pagaidīt... Tāds gudrs un izcils suns taču ir pelnījis skatīties uz ceļu, novērot visu, un ieteikt saimniekam labāko ātrumu. Rufis itin veikli pārlēca vispirms uz aizmugures sēdekli un pamanījis, ka neviens neko nesaka, izspraucās starp šofera un blakussēdētāja sēdekli, tieši saimniecei klēpī.

- Rufi!- viņa pārsteigti iesaucās, bet balsī nebija dusmu. Un tā jau bija tikpat kā uzvara!

- Paklau, vecīt, tu nevari sēdēt mums klēpī,- puisis iebilda.- Ja nu mēs esam saposušies uz kādu ballīti?

- Uz ballīti nedrīkst braukt bez suņa!- četrkājaiņa acīs varēja izlasīt atbildi.- mani visur jāņem līdzi!

- Izlaidies gan tu mums esi,- saimnieks norūca, bet Rufis tikai iekārtojās ērtāk saimnieces klēpī.

Jā, tā bija pavisam cita braukšana! Suņuks tagad varēja vērot visu uz ceļa notiekošo un arī interesantās lietas ceļmalās. Vai tad, piemēram, govi pļavā no bagāžnieka var redzēt? Nē, taču! Bet no priekšējā sēdekļa to var pamanīt jau laicīgi, var paskatīties- ko viņa tur dara, var pat braši uzriet, lai viņa saprot, ka ar šo suni joki ir mazi. Nemaz nerunājot par citiem suņiem un kaķiem, kas skrien gar ceļmalām vai dzīvojas pagalmos. Tiem Rufis no savas drošās vietas var pateikt visu, kas iešaujas prātā- var pamēdīties vai draudzīgi uzrūkt. Un! Nav noslēpums, ka viņš pamanīja arī citus suņus vizināmies mašīnās, tātad tas nav nekāds ārkārtējais notikums. Saprotams, ka katram sunim vajag savu mašīnu, ja nu gadījumā skrienot nogurst ķepas vai ārā ir slikts laiks!

Brīdi pagrozījies, Rufis nolēma paskatīties pa logu, jo caur stiklu skats nav tik interesants. O-o-o! Tas tikai bija kaut kas! Rufīša ausīs iepūta vējš, viņam likās, ka tas suņa galvu piepūtīs kā gaisa balonu. Ausīs šalca, zumēja, skanēja! Tas bija īsts Ausu Vējš! Uz brīdi iebāzis galvu mašīnas salonā, viņš apdomāja tikko notikušos jokus. Jā, tas vējš tiešām bija kaut kas varens, taču ne tikai ausis, bet arī deguns sajuta to, ka simtiem un tūkstošiem smaržu kopā ar vēju lielā ieskrējienā atrod tieši viņa degunteli. Kaut kur cepa gaļu, tas smaržoja brīnumaini labi. Tālāk oda pēc vilciena, kas ved degvielas cisternas, nekā īpaša. Pļavā smaržoja pēc kaut kā dīvaina... Zaķis? Vai tas varēja būt zaķis, kas smaržoja pēc bailēm un zaķkāpostiem? Rufis lāgā nepaspēja apskatīties, jo Golfiņš brauca tālāk. Atkritumu kaste ceļmalā smakoja pēc vis-kaut-kā, tur varēja būt pat ēdamas lietas, bet Rufis jau zināja, ka atkritumos cilvēki viņam neļauj rakties. Žēl... Ja viņi nojaustu, cik tas ir jautri, gan arī paši piedalītos.

Rufis atkal izbāza galvu pa logu. Ausīs atkal ieskrēja vējš, tad viņš ieelpoja to, ievilka visu smaržu un smaku jūkli, līdz galva noreiba. Nu bija laiks ievilkt galvu atpakaļ. Tad vēlreiz viņš izbāza galvu ārā...