Tas ir neizskaidrojams brīnums, bet notiek tā, ka nieka trīsdesmit trīs latviešu alfabēta burti, līdzīgi kā sēklas auglīgā augsnē, uz baltajām lappusēm spēj izaugt par kādu dzīvesstāstu. Vārdi un notikumi dzīvo manī un prasās tikt uzrakstīti uz papīra. Tās ir manas domas, emocijas, pieredze un jūtas, sajauktas ar fantāziju un variācijām par tēmu- „kā būtu, ja būtu”. Rakstot romānu vai lugu, es nevaru vienkārši savirknēt vārdus, bet esmu blakus tā varoņiem, staigāju pa tām pašām takām un dzīvoju ar viņiem tajās pašās istabās. Es redzu un dzirdu viņus, pārdzīvoju, skumstu un ilgojos, strīdos un ceru, mīlu un ienīstu , dusmojos un priecājos kopā ar viņiem. Reizēm tas nemaz nav viegli, jo attiecības un likteņa pavērsieni mēdz būt sāpīgi. Tomēr vai kāds jelkad mums ir apsolījis, ka dzīvot- tas būs viegli?
