Tante Vilhelmīne- Latvijas Mediji, 2023.
- Kas ta` šovakar vakariņās būs?- Villija apvaicājās, kad Rudīte ķērās pie gatavošanas.
- Frikadeļu zupa,- sieviete atbildēja, bet tūlīt sāka taisnoties, jo tantei gaļa varēja nepatikt.- Tu vari sev frikadeles nelikt, ja negribi, bet tās ir no vistas maltās gaļas. Nav nemaz treknuma. Ieliesi tikai zupiņu ar dārzeņiem.
- Ā, nu vistas gaļu es varu, tai nav holesterīna,- Vilhelmīne bija neticami moža.- Viendien televizorā skatījos to Roberto šovu, tur viena aktrise… Nu šitā… Kā viņu sauca? Tāda tieva, melniem matiem un sarkanām lūpām… Eh, aizmirsu… Viņa taisīja zupu no melonēm, grūbas lika klāt un laikam ingveru arī.
- Izklausās diezgan briesmīgi.
- Nē, pats Roberto nogaršoja un teica, ka ir ļoti laba. Tu arī varētu tādu uztaisīt. Vai nevari noskatīties un pierakstīt to recepti, kad būs raidījuma atkārtojums?
- Ko viņš citu lai saka? Ka nav ēdams? Viņam tāds darbs- parunāties, izklaidēt un slavēt. Galvenais, lai jautri! Nezinu, vai tu maz tādu ēstu.
- Nē, tak viņš skaidri un gaiši priecājās, ka viņam garšo.
- Būtu man riktīgie produkti, es pati uztaisītu, ja tu negribi. Tev vienkārši slinkums, nekas cits,– vecā sieva manāmi sabozās. Rudīte nopūtās. Viņa labi zināja, ka nevar atklāti teikt, ko domā, vajag Villijai visu runāt pa prātam, bet kārtējo reizi bija kļūdījusies.
- Vai viņš kādreiz ir teicis ko citu?
- Paklau, kāpēc tu tās frikadeles taisi ar karoti? Es savulaik vienmēr plaukstās saviļāju apaļas, saliku uz dēlīša un tad sametu zupā pa vienai. Kaut kur man pat mētājās tāda frikadeļu taisāmā standziņa. Ja neesat izsvieduši, vajadzētu būt.
- Vai nav vienalga, kā?- Rudīte domīgi atteica, liekot verdošajā ūdenī frikadeles.
- Es šitādus pigorus redzu pirmo reizi dzīvē!- Vilhelmīne sašuta.- Manā laikā nekad tā nedarīja.
- Vistas maltā gaļa līp pie rokām, tā ir staipīga. Vai labāk viļāt pa rokām, lai puse pielīp pirkstiem?
- Šitā viņas nesanāk apaļas!- šie iebildumi bija neapstrīdami un pamatoti.
- Kāda starpība vai tu apēd apaļu vai iegarenu frikadeli? Garša no tā nemainās.
- Nu…- Villijai laikam aptrūkās argumentu,- bet tomēr- manā laikā tā nebija. Špāsīgi gan tu izdaries.
- Tavā laikā arī zupas no melonēm un ingvera netaisīja.
- Tu tikai negribi man klausīt,- tante sapīka.- Jums, jaunajiem, vienmēr tik lielas galvas…
- Kādi mēs vairs jaunie, - Rudītes nopūta bija neviltota,- drīz mazbērnus jāgaida.
Staņislavs- Ezerrozes grāmatas, 2022.
Stasis atlieca muguru un paskatījās saulē. Drīz pusdienlaiks, jāiet uz māju. Darbs pavasarīgajā gaisā uzdzina milzu apetīti, taču gribējās darbu pabeigt. Necik daudz te darāmā nebija- jāuzrok mātes dārzeņu dobes, taču kaitināt Juzefu un stiept darāmo garumā negribējās, viņai bija šerps raksturs. Tuvojās Staņislava diena, tajā noteikti esot jāstāda sīpoli. Smieklīgi, ko tikai tie sievišķi neizdomā! Vai nav vienalga, kad šos iestāda? Vietējie latvieši no senseniem laikiem esot turējušies pie tādiem, droši vien pašu izdomātiem noteikumiem- gan dārzā, gan kūtī, gan malkas ciršanā. Var jau būt, ka kāda daļa patiesības tur ir, piemēram – mājas celšanai derēja baļķi no kokiem, kas zāģēti dilstošā mēnesī un vislabāk ziemā, kad necirkulē sulas. Mēbeļu taisīšanai atkal vajag mežā iet citā laikā. Tomēr pašam Stasim gan tas viss likās par sarežģītu. Dzelži, tehnika- jā, tur tiešām viņam nagi niezēja! Un vispār- Staņislavs taču ir polis, ne latvietis. Dzimis un izaudzis te, Latgalē, tomēr ne par latvieti, ne latgalieti tāpēc nav palicis? Poļu asinis... To viņš ne reizi vien bija dzirdējis arī par sevi sakām- īpaši, kad skolā gadījās sakauties ar citiem puikām. Mamma Juzefa, protams, pati ir poliete, bet bija lietas, ko viņa no vietējām sievām iemācījusies un stingri ievēroja. Dārza darbos mammas vārds bija likums. Un Staņislava vārda diena kā akmenī iekalta ar stādāmajiem sīpoliem! Uz svētku dienu neizdzerta alus glāze nebija tik svarīga- ja sanāks, labi, ja nē- iztiks!- un nevarēja sacensties ar šo nekur nerakstīto likumu. Lāpsta atkal un atkal dūrās zemē, lai paceltu un apgrieztu pa ziemu sablīvējušos augsni, sīkstu un smagu. Zemes kukuržņi spīdēja, atklādamies saulei, retumis izkrita pa sliekai. Zeme te, Latgalē, nebija no treknajām, tomēr raža izauga. Sviedri pilēja, plūda pār pieri un koda acīs. Eh, jāpabeidz un jādodas paēst. No domas vien mutē saskrēja siekalas. Ja varētu dabūt kārtīgu, ceptas gaļas šķēli! Ar kartupeļiem… Visticamāk tomēr, ka būs uztaisīta vienkārša miežu putra, labākajā gadījumā ar pērnā sālītā speķa krikumiem. Pavasarī ar iztiku vienmēr ir plānāk, cūka nokauta, vistas tiek paturētas olu dēšanai. Nav ko niekus prātot, tikko beidzies karš, kāda gan var būt izēšanās? Labi, ja vispār ir kāds ēdiens, ar ko remdēt izsalkumu. Kad veselas dažādu tautību zaldātu ordas pāri gājušas, iztīrot visus krājumus ikvienā lauku mājā un pagrabā, jāpriecājas, ka Juzefai izdevies ko neko noslēpt.
Cerības diviem- Ezerrozes grāmatas, 2022.
Saule godam cepināja visus puskailos augumus, kas rosījās laukā. Vēl mazliet jāpastrādā un pusdienas būs godam nopelnītas. Jāsmejas, kādas nu tur nopietnas pusdienas, ja būvlaukumā nav ne elektrības, ne ūdens! Uz visiem četriem- Nauri, Justīni un abiem puikām bija līdzi paņemts vesels kalns ar sviestmaizēm un divas lielās limonādes pudeles.
- Alise solījās piebraukt atceļā no Rīgas,- Justīne ieteicās.- Kur tad šoreiz izklaidējās?- Nauris pavaicāja.
- Es nemaz tev nedrīkstu atklāt,- sieva kā pa jokam tielējās,- tas ir sieviešu noslēpums.
- Bet tu jau neatklāsi, vienkārši noslēpumus vieglāk glabāt divatā. Vai trijatā... Vai pat četratā...
- Nezinu, laikam šoreiz bija randiņš ar zviedru. Atbraucis ar prāmi uz dažām dienām
- Varēja paķert šo līdzi, lai nāk talkā. Ieliksim ķerrā betonu, lai ved un iegāž pamatos.
- Tā nu nevar ar ārzemniekiem apieties, Alisei visi plāni sabruks. Ja viņš ieraudzīs, kā te iezemieši cīnās, būs šoks uz ilgu laiku. Tu taču negribi viņam sagādāt morālo traumu?
- Mjā, tas gan. Tādus brīnumus viņš savā dzīvē nebūs redzējis, bet palīgi nudien neskādētu... Varbūt vēlreiz runāt ar māsu un viņas vīru? Kādreiz solījās palīdzēt. Žēl, ka tev nav vismaz piecu brāļu, spēcīgu un varenu. Vēlams- naudīgu.
- Žēl, protams, bet tev arī nav... Kam sūdzēties? Braukšu pie tavas mammas, prasīšu, kāpēc Naurim ir tikai viena māsa? Kas par lietu?
- Mamma, vai beidzot mēs ēdīsim?- ievaicājās vecākais no dēliem, brūni nosauļojies pusaudzis- Edžus.- Man reāli kurkst vēders.
- Nu, labi, taisām pauzi,- tēvs piekrita.- Esat čakli pastrādājuši.
- Paklau, - sadalījusi sviestmaizes, Justīne domīgi ieminējās,- atceries, ka tad, kad pirkām zemi un grasījāmies celt māju, visi kā viens teicās braukt palīgā? Kur viņi ir?
- Nekas, tiksim galā paši. Maz pamazām virzāmies uz priekšu, redzi pati. Ja tikai būtu vairāk laika par tām divām brīvdienām.
- Un naudas...
- Kad uzcelsim pamatus ar saviem spēkiem, banka solīja kredītu papildināt, jo nu šis zemes gabals būs kļuvis vērtīgāks. Tā palēnām būvēsimies.
- Ko darīsim, ja neiedos?
- Tāpat vien pa drusciņai celsim. No tavas algas mazliet, no manas. Varbūt kāda prēmija uzradīsies vai algas pielikums. Pašlaik viss iet uz labo pusi.
- Zini, es vienreiz iedomājos, ka celt savu māju- tas ir tik kolosāli. Visu paši esam izplānojuši, izdomājuši, vislabāko projektu atraduši. Tas nav tā, kā nopirkt gatavu, vecu māju, kur nezin kas ir mājojis. Tur vienā istabiņā tantiņa nomirusi, citā kaktā āderes- nevar gulēt. Vai atkal- koki sastādīti pie pašas mājas, skaties ik dienu un domā- lūzīs tā liepa vētrā vai ne? Zāģēt arī bail, ka neuzkrīt uz mājas. Bet te... Sapņaini! Visu izdarīsim, kā paši esam vēlējušies.
Bračka- Ezerrozes grāmatas, 2020.
Klausoties skaļo mūziku, puisis nemanot bija aizmidzis. Sapņos rādījās mamma, kura rājās par nekārtīgo istabu, turpretī Renārs gribēja teikt, ka viņa ir tālu prom, tāpēc par bardaku nevar bārties. Pēc brīža izrādījās, ka viņš dzīvo nevis Latvijā, bet pie vecākiem Mančesterā… No dīvainā sapņa uzmodināja Elvja balss.
- Kas ir, sīkais? Čillo?
- Mmm, aizmigu laikam,- Renārs, nelaikā pamodināts, sabozās. Bez segas bija kļuvis vēsi.
- Ko pa naktīm dari, ja tagad krāc? Šodien vilksies uz „Artemīdu”?
- Nezinu. Tu esi otrais, kas man to prasa. Varbūt. Vēl neesmu izdomājis. Kas tad ir?
- Es iedomājos, ka tu man varētu aizdot kādu desmitnieku, mēs uztusētu kopā. Es toč iešu.
- Un Adrija?- Renārs neizpratnē vaicāja.
- Ko Adrija? Kas tad sīko skatīsies? Viņa nekur nevar aiziet.
- Tu iesi viens pats?- puisis joprojām nesaprata.
- Nē, mums ir sava kompānija,- Elvis sāka uzskaitīt savus draugus un draudzenes.- Būs jautri. Tikai algu vēl neesmu saņēmis un muča man vairs lāgā negrib naudu sūtīt. Atsūta tik, cik vajag elektrībai un visiem rēķiniem. Es šomēnes nemaz neesmu samaksājis par telefonu.
- Man arī atsūta maz- cik vajag skolai, dzīvošanai. Nemaz nepaskatījos, vai kontā vēl ir nauda.
- Tu tikai nemuldi, ja? Nezini, kas tev kontā? Skaidrs, ka tev dod vairāk, tu nestrādā un skaities viņu apgādībā. Viņiem tev ir jāsūta, citādi nomirsi badā un visādas bērnu aizsardzības vecenes viņus iesūdzēs tiesā. Bet es, redz- esmu liels, ha! Man esot jānopelna pašam. It kā tas būtu tik vienkārši. Darba nekur nav. Iedosi vismaz piecīti?
- Man makā kādi trīs eiriki sīcenē.
- Derēs tie paši!
- Paklau, bet Adriju tev nevajadzētu atstāt vienu pašu,- Renārs izkratīja no maka sīknaudu.
PAULS KVELDE. Diriģents. Dārznieks.- "Jumava", 2018.
Paulis ir paklausīgs un labs dēls, tomēr mammas sakņu dārziņa ravēšana viņam gauži nepatīk, slinkums un negribēšana ņem virsroku, līdz mamma sola dēlam kā atlīdzību kādus santīmus. Nu, ja tā, tad varēs nopirkt atkal jaunus makšķerāķus! Dārza padarīšanas puisim šķiet gauži neinteresantas un nevajadzīgas, nogurdinošas un garlaicīgas, vilina vienīgi nelielā peļņa.
Tikpat maz prieka kā dārzkopība mammas dārzā, puišelim sagādā klavierstundas, kuras vecāki liek apmeklēt. Ar lielu nošu mapi padusē, bet galīgi bez sajūsmas viņš tomēr iet. Reiz, kad galīgi, nu, pavisam nemaz negribas iet, un arī mājas darbs nav iemācīts, viņš saņem dūšu un, smalku balsi sataisījis, zvana skolotājai:
- Skolotāj, Paulis šodien ir saslimis un nebūs uz stundu.
- Kas tur runā?- uzrunātā jautā.
- Mana mamma,- mazais atbild...
Ar to pašu acumirkli labais plāns diemžēl ir izgāzies.
Daudz interesantākas lietas notiek pilsētā, kur studenti vienmēr izstrādā kādus jokus... Katra jaunā studentu maiņa nāk ar saviem pigoriem. Tikko atbraukuši uz praksi, viņi tradicionāli no stacijas cauri visai pilsētai nāk zosugājienā, nejaušajiem skatītājiem ir ko nenosmieties. Pēc ballēm, kas ilgst līdz rītam, pilsētnieki atrod samainītas veikalu un iestāžu izkārtnes... “Miertiesnesis Jānis Āboltiņš” nomainīts ar uzrakstu “ Skārnis. Ādolfs Heckt”. Studenti ir asprātīgi, lielu skādi nenodara, tāpēc pilsētnieki reizēm papukst, pašķendējas, bet neko nepadarīsi. Ir iesakņojusies un gadu no gada papildinās studentu folklora un dziesmas: “Students sēž uz kastītes, Bietes rauj aiz astītes, Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums, Tas agronomam svarīgi, Jo attīsta to garīgi, Tik dēļ Jums, daiļās dāmas...” Jautri ir visiem.
" Paņem mani sev līdzi..."- Jumava, 2018. (bērniem)
Diena tuvojās noslēgumam, saulīte pamazām slīdēja aiz apvāršņa, atstādama debesīs vien sarkanas švīkas. Pilsētas nomalē, meža malā atradās liela, nožogota teritorija ar daudziem maziem mājoklīšiem suņiem un kaķiem. Cilvēki to sauca par dzīvnieku patversmi. Pa dienu tajā kūsāja darbs, dzīvnieciņus baroja, ārstēja, apmīļoja, izstaidzināja, visu dienu bija ņudzeklis, rēja suņi, staigāja cilvēki, taču vakarā, kad šeit palika tikai sargs, viss noklusa un dzīvnieki palika tumsā. Spīdēja tikai pāris laternas stabu galos.
- Rīt laikam būs lietus, - ievaidējās visvecākā šīs mājas iemītniece, raibā sunene Mērija ar klibo kāju.- Man sāp visi kauliņi.
- Tie kauli tev sāp vienmēr,- attrauca viņas kaimiņš Džeris no blakus būra.- Tas no grūtās dzīves. Man, piemēram, dzirde vairs nav agrākā. Sargāt laikam nevarētu, tāpēc esmu te.
- Ak, Džerīt, - Mērija smagi nopūtās,- maniem kauliņiem tiešām ir daudz nācies ciest. Kad nomira mana saimniece, es paliku nevienam nevajadzīga. Iedomājies tikai? Es pratu lieliski riet, sadzirdēju vissmalkāko aizdomīgo čaboņu vistālākājā pagalma nostūrī. Mājās neviens nevarēja ielavīties, manis nepamanīts...
- Un ko tu darīji? Tikai uzrēji vai uzreiz kodi?- Džeris interesējās.
- Sākumā es ierējos, lai ciemiņš saprot, ka ir ieraudzīts, pēc tam skrēju klāt apskatīties. Reizēm atbrauca saimniecei pazīstami cilvēki, tad es tikai laipni pavēcināju asti un nolaizīju kādam roku. Ja tie bija svešinieki, tad rēju pavisam citādi, lai kāds iznāk no mājas apskatīties. Dažreiz es pārcentos un tad mani sabāra. Atceros, bija tāda sieviete, kas vienmēr atbrauca uz divriteņa, viņi sauca to par pastnieci. Man visvairāk nepatika tie spīdīgie riteņi, kas griezās tā, ka acīs ņirbēja, bet pastniece laikam domāja, ka reju tieši uz viņu. Tomēr man patika, ka no manis drusku baidās...
- Es gan visu laiku sēdēju pie ķēdes, tāpēc rēju kā negudrs, citreiz aiz garlaicības. Garām staigāja gan cilvēki, gan kaķi, skrēja citi suņi, bet es nevarēju necik prom tikt no savas būdas un ķēdes. Dzirdēju, ka ļaudis runāja, ka es visu laiku žvankstot... Nez, kas tas ir? Laikam viņi tā sauc riešanu? Bet ko tad citu es būtu varējis visu dienu sadarīt? Labi, ja kāds zvirbulis vai vārna atlidoja pie manas bļodas, vismaz mazliet izklaidējos. Tauriņi un mušas neskaitās.
- Visbriesmīgāk bija, kad saimniece nomira,- Mērija atcerējās.- Tad augām dienām neviens nenāca, pat tā pastniece ne. Neviens man vairs nedeva paēst siltu putru ar ādiņām un kauliņiem. Ņammm, cik tā bija garda! Kad atceros savu saimnieci, gribas kaukt aiz bēdām! Reizēm kaimiņiene pārmeta pār žogu kādu maizes riku vai desas gabaliņu.
- Un kas notika pēc tam?
- Tu taču visu zini, kāpēc prasi? Mēs ar tevi te dzīvojam tik sen, abi visu esam izrunājuši.
- Tāpat vien, miegs īsti nenāk.
Meža detektīvs- Jumava, 2017. (bērniem)
Rīts mežā ausa dzidrs un skanīgs. Līdz ar pirmajiem saules stariem atmodās neskaitāmu putnu koris. Tie čivināja, vīteroja, treļļoja un svilpa visdažādākajos toņos, sveikdami saulīti, kā kurš mācēdams.
Ieplakā starp mazajām eglītēm lēnām izstaipījās brūklenāji. Ak, šorīt viņi varēs palielīties mellenājiem ar savām pirmajām, gatavajām ogām! Mellenes jau drīz beigsies, jo tuvojas rudens, taču brūklenes tikko sāk nogatavoties... Tad vairs melno ogu ceri nevarēs lielīties ar savu pārbagāto ražu, jo arī brūklenes pacentīsies, cik spēka. Šī bija tik skaista un silta vasara!Turpat mazās eglītes zem saviem zariem slēpa tikko izdīgušo, mazo un sparīgo baravicēnu. Viņas juta, ka sūnās pie saknēm rosās vēl vesels bars viņa brāļu un brālēnu, māsu un māsīciņu, taču katrai bija savs laiks. Eglītes smaidot saskatījās kā sazvērnieces, sak`- noslēpsim mazo sēņu bērnu no sēņotājiem! Neviens to neatradīs, kamēr no sīkuļa nebūs izaugusi liela, skaista baravika.
- Hallo, - brūklenājs ļoti pieklājīgi mēģināja uzrunāt lielu, vēderainu plastmasas pudeli ar sarkanu korķīti un uzrakstu „Coca-cola”,- kā jūs te gadījāties? Ko jūs te darāt? Te ir mūsu mājas!
- Kas ir?- pudele īgni atbildēja,- ko bļausties? Vai neļausi man izgulēties? Mēs, pilsētnieki neesam raduši tik agri celties.
- Jūs nedrīkstat te tā ievākties svešās mājās un vēl mums aizrādīt! Mellenīt, klau, mellenīt!
- Ufff, ehhh,- mellenīte elsdama attrauca,- man virsū ir uzvēlies kaut kas tik smags.- Man šķiet, ka tā ir veca kurpe. Veca un smakojoša... Pēēē... Man metas nelaba dūša! Visas manas ogas nobirušas no smaguma.
- Ir gan cimperlīgs laksts,- brūnā, nošķiebtā kurpe sapīka,- esmu godīgi savam saimniekam nokalpojusi divus gadus, kāda gan es varētu būt? Nav vairs jaunība. Toties pasauli esmu apskatījusi, esmu pabijusi pat Londonā. Tāda necieņa pret veco paaudzi!
Ievu kalni, ievu lejas- LA, 2017.g.
Saule iespīdēja pa dzīvokļa logu, uz dēļu grīdas izveidojot lielu, izteiksmīgu krustu no loga rāmja. Cerams, ka tā bija laba zīme? Apliecinājums tam, ka viss, ko viņa dara, izdosies? Silvija uzmeta skatu loga stiklam un nodomāja, ka vajadzētu to nomazgāt, bet tagad tam nebija laika. Gan paspēs vēlāk, kad atbrauks no laukiem. Būs palicis arī siltāks laiks, tagad pavasara dzestrumā kārstīties pa trešā stāva dzīvokļa logu viņas vecuma kundzei nebūtu prāta darbs. Ha!- pēkšņi viņai iešāvās prātā ideja, ka logu mazgāšanu taču vajadzētu uzticēt studentam Dāvim, īrniekam. Kas viņam, jaunam puisim, ko nepapūlēties? Istabu viņš īrē gandrīz par velti, maksājot simbolisku summu, nedaudz norēķinoties ar lauku produktiem, un pa reizei pieskatot turpat simtgadīgo Silvijas mammu. Būs jāparunā, ko citu?
Saraksts Silvijas rokā uz brīdi noslīga gar sāniem, sieviete aizdomājās. Atkal ir pavasaris, atkal viņa ar māsām dodas uz „Ievkalniem”... Vai tas ir prāts vai neprāts? Nē, nav ko prātot un galvu lauzīt. Tas, ko viņas tagad dara ir vienīgais un labākais, ko trim rīdziniecēm darīt. Viņām ir gan mērķis, gan zināmā mērā pat misija, tā nav nekāda veikalu un tirgus plaču ķemmēšana, meklējot lētāku pārtiku. Ko tad vasarā uz akmeņiem var iesākt? Silvija pēc īsa mirkļa attapās un sāka pārlūkot savu sarakstu uz rūtiņu papīra lapas. Kas paņemts un kas vēl piemirsies?
- Tā, avīzes iekuriem ir... Lupatas slaucīšanai ir. Jāpaņem kaut kādu mazgāšanas līdzekli, vecā pasta būs izžuvusi. Vajadzēja rudenī visu savākt, bet nestāv tak viss galvā. Ko darīsi, nav vairs jaunība! Tā... Jāuznes no pagraba mēslojuma pakas, ko ziemā nopirku. Pag, nevajag nemaz nest, tāpat taču lejā jākāpj uz mašīnu. Nu? Kas tad vēl? Noteikti būs kas aizmirsies, kad tiksim galā, tad atcerēsimies, tā vienmēr notiek. Dāvi! Dāvīt!
- Jā? Ko kundze pavēlēs?- no mazākās istabiņas iznāca samiegojies un izspūris puisis.
- Tu nemuļķojies, labāk izstāsti- vai visu atceries, ko tev teicu? Par zālēm, par ēšanu?-
Silvija gandrīz sapiktojās. Laika pavisam maz, bet viņš te vēl jokus dzīs.
- Kā bankā! No rītiem pret spiedienu pusīte no oranžās tabletes, pret trombiem vesela tablete sirsniņas formā. Pusdienlaikā nekas nav jādod, vakarā- otra pusīte spiediena zāļu, un pēc vajadzības nomierinošā tablete,- Dāvis skaitīja kā no grāmatas un Silvijas sirds atmaiga.
- Skaties, ka tā tava banka nav no Krājbankas zortes... Ja ko nezini, zvani un prasi. Mobilajam citreiz slikta zona vai esmu nolikusi patālāk, ja neatbildu, tad zvani kādai no māsām. Tev ir viņu numuri? Nepazaudēji? Ja viņa kādreiz sakreņķējas par daudz- ziņas noskatījusies vai sadomājusies ko sliktu, vari iedot sirds pilienus no skapīša. Ja nu pavisam slikti, sauc ātros, bet tad tūliņ dod man ziņu! Un neved te visādus draugus un netaisi trādirīdi. Kāds pie tevis ciemos var atnākt, nav nekāds cietums, bet uzvedaties klusi un mierīgi, lai viņa neuztraucas.
- Silvijas kundze, te nenāks nekādi ciemiņi,- Dāvis nesatricināmi paziņoja.
- Vai tad es nezinu, man mazbērni studenti? Tiklīdz vecāki pa durvīm, uzreiz kāda ballīte mājās. Pēc tam tik no kaimiņiem jādzird- ka trokšņojuši, ka mūzika skanējusi un vēl sazini kas. Es nemaz nezinu, kā viņi māju var atstāt?
- Viņi ir pilsētas akcelerāti, bet es- kārtīgs, kluss un saimniecisks lauku puisis, jūs taču zināt. Ne es tusējos, ne šņabi dzeru, ne meitenes mīlēju. Mācos tikai un mācos kā „Atraitnes dēls” no Plūdoņa, lai kādreiz kļūtu par valsts prezidentu. Vai vēl labāk- par bankas prezidentu!- puisis ironizēja.
- Tu tik par tām bankām kā apmāts... Nu, labi, es zinu, ka neesi nekāds dauzoņa. Pēc divām nedēļām kāda no mums atbrauks. Ja ne es pati, tad viena vai otra māsa. Naudu pārtikai sadali pa dienām, ja? Un nedod viņai vakarā neko stipru- ceptu vai sālītu, tad māga streikos,- Silvija joprojām nerimās. Kas zina, kas tādam studentam galva īsti darās? Ne jau nu vecu ļaužu kopšana ir viņa stiprā puse.
- Tiks izdarīts! Es tikai nesaprotu, ko jūs visas tajos laukos meklējat? Cilvēki no laukiem bēg prom, bet jūs kā trakas- pilnīgi otrādi,- puisis nožāvājās.
- Dāvīt, bērns, tā ir mūsu mammas zeme, kādreiz tur bija tāda skaista saimniecība. Ulmaņlaikos, protams. Kolhoza laikā visu pamazām izsaimniekoja, bija visādi dzērāji salaisti mājā, nokurināja skaisto māju no viena stūra vien... Šausmu skats tur bija, kad pirmo reizi aizbraucām.
- Nu, labi, kādreiz bija... Bet tagad ir džungļi un bardaks. Pašas mājas arī vairs nav. Kam jums to vajag? Ja es būtu pensionāre kā jūs, es nemūžam nebrauktu uz laukiem plēsties. Dzīvotu te un staigātu pa kafejnīcām ar draudzenēm, vai ietu uz teātri. Pārdodiet to īpašumu un naudu sadaliet, varēsiet gluži labi iztikt. Paceļosiet, izklaidēsieties.
- Ko gan tu saproti... Mani bērni un mazbērni arī to vien saka- „pārdod, pārdod”... Kas tad būs, ja visu pārdosim un paši uz dīvāniem vāļāsimies? Maizīte kokos neaug. Tev kā lauciniekam to vajadzētu zināt. Man gribas „Ievkalnos” visu atjaunot kā senāk... Lai ir skaisti un prieks sirdij un acīm... Man bija divpadsmit gadu, kad mūs izveda, vēl tagad atceros, cik saldas bija avenes no krūma, un kādi dzelteni cālēni un pīlēni pagalmā skraidīja. Mums bija tik skaista rožu dobe pie mājas, mamma savāca noziedējušos dzeltenos ziedus tējai. Sarkanie laikam nederēja, neatceros vairs. Vakaros ievājā tā dziedāja lakstīgalas, ka galva reiba, klausoties,- Silvija sajuta, ka pašai negribot balss aizlūzt.- Ai, tev jau to nesaprast... Jauns esi...
- Okei, es saprotu, ka gribat, lai ir kā senāk, bet jūs taču esat... Nu...- puisis meklēja, kā smalkjūtīgāk pateikt, jo saprata, ka iesācis aplam.
- Par vecu, vai ne? To tu gribi pateikt?- Silvija iekšēji pasmīnēja.
- Nē, es domāju, ka... – Dāvis joprojām meklēja vārdus, jo dzīvokļa saimnieci kaitināt negribējās.- Nu, ka vajag uztaisīt projektu, piesaistīt Eiropas naudu vai kaut kā tā. Bet, ja trīs kundzītes ar kapļiem un lāpstām mēģina atjaunot Ulmaņlaiku saimniecību, tas nav nopietni, tur vajag ar vērienu. Maniem vecākiem ir gan traktors ar arkliem, kultivatoru un visu citu, tehniku, gan lopi, bet tāpat jēgas nav. Es viņiem visu laiku saku doties uz pilsētu un mest to saimniekošanu malā. Lai atstāj vienu zemeņu dobi un mauriņu, kur vasarās pasauļoties! Nav izslēgts, ka viņi tā arī izdarīs. Te, Rīgā, vismaz ir darbs. Noīrēs dzīvokli, atnāks pēc darbdienas un varēs atpūsties, nevis uz kūti skriet.
- Domā, bērns, ko tu gribi, bet mēs tur brauksim, un punkts!- Silvija noslēdza šo neauglīgo sarunu. Cik tādu viņa nebija dzirdējusi un izrunājusi?
Melnā Berta- LA, 2016.g.
Ir sācies Pirmais pasaules karš un daudzi latvieši bēg no frontes un jukām. Visa Rīga pamazām evakuējas, izved pat fabriku iekārtas. Kā lai cilvēki paliek vienaldzīgi, turklāt, ja klīst baumas par iebrucēju zvērībām? Arī Lizete Dēliņa ar vīru Jāni un trim mazākajiem bērniem- Bertu, Annu un Arvīdiņu dodas prom. Jānim aizbraukšana uz Maskavu griež kā ar nazi dzīvu miesu, jo jāpamet sava celtā Vēja ielas māja. Kas ar to notiks kara gados? Vai tā vispār paliks uz zemes virsas jeb no viņa ģimenes ligzdas paliks tikai drupu kaudze? Vai viss izdarītais un izlolotais ir bijis veltīgs? Taču sieva mudina pasteigties, jo te nekas labs nav gaidāms... Jānis vēlreiz un vēlreiz aplūko savu māju, kā pirmo reizi to redzēdams. Varbūt -pēdējo? Kas tā ir- ļauna priekšnojauta, intuīcija, bailes? Kas zina? Viņš, celdams māju, katru stūrīti te izplānojis, lai ir ērti un parocīgi, katru akmeni, ķieģeli un dēli apglāstījis pats savām rokām. Nebija ne grūti, ne smagi, ja spārnoja apziņa, ka viņš ceļ Māju savai ģimenei. Bērniem un kādreiz arī mazbērniem. Tagad viss pagalam? Slēpdams acīs kāpjošo sūrumu, Jānis paņem no pagalma mazu akmentiņu un iebāž bikšu kabatā... Uz atgriešanos! Lai akmentiņš sargā un dod spēku atgriezties!
Vilcienā Berta sēž sarāvusies un nobijusies. Gribētos pa logu redzēt jaunas un brīnišķīgas pilsētas, skaistas vietas, viņa nekad nav tik tālu braukusi ar vilcienu, bet visur rādās tikai pelēkas būdas, pelēkas ielas un pelēki cilvēki.- Mammiņ, vai vēl ilgi jābrauc?- viņa pieklājīgi pavaicā. Berta jau ir liela meitene, viņai ir divpadsmit gadi.
- Brauc un nepļāpā. Mācies būt pacietīga.
-
Papiņ, vai mēs drīz atgriezīsimies?- meitene vēršas pie tēva.
-
Es nezinu,- atsaka vīrietis un Berta pamana viņa acīs dīvainu miklumu. Tēvs raudās? Viņš taču nekad neraud! Papiņš ir stiprs un drošs, tikai pēdējās dienas nezin kāpēc izskatās sarāvies un vecs.
-
Vai tur mums būs pašiem sava māja? Un dārzs ar plūmēm arī?- Berta nerimstas. Māsa Anniņa viņu sāpīgi iedunkā sānā, sak`- „Vai nu tā dumiķe nerimsies?”
-
Es nezinu,- atkal atbild Jānis Dēliņš un viņa balsī meita sadzird atkal ko jaunu un nebijušu. Tā skan kā salauzta vijole, kā noskaņojušās klavieres. Kāpēc gan papiņš šodien neko nezina? Kas viņam lēcies? Viņš vienmēr visu ir zinājis! Aizmirsis, vai?
-
Sēdi tak mierīga,- mammiņa uzbrēc.- Ko tu vari dīdīties? Paskaties uz māsu un brāli! Kā viņi var būt mierīgi? Tu kā tāda atspole!
Labi, Berta nomierinās, nevaicās arī vairs neko. „Tuk- tuk, tuk- tuk”- klaudz vilciena sliedes, smagajam un pārpildītajam sastāvam dodoties uz svešo pilsētu. Gan mammiņa un papiņš atkal būs smaidīgi un priecīgi, viņi ir gudri un zina, ko dara. Cerams, ka jaunajā dzīvesvietā būs labi. Jāpaciešas, tad visu redzēs pati. Žēl, ka Grosītes vairs nav blakus, varbūt viņa pastāstītu ko skaidrāk par lielo pilsētu, kurp viņi brauc. Vismaz pa logu varētu būt kas vairāk redzams!
„Ne-kad, ne-kad”- vilciena dunoņa Jāņa Dēliņa ausīs skan pavisam savādāk. Viņam jau ir piecdesmit trīs gadi. Nu taču pusmūžam ir tikts pāri, cik vēl viņam gadu, dienu un mēnešu ir atlicis? Negribētos atdusēties svešā zemē. Vīrieša pirksti kamzoļa kabatā gludina sīko akmentiņu, paceltu no Vēja ielas pagalma. Tāds mazs nieks... Vienīgā saite ar Dzimteni. Gribas to celt pie lūpām un noskūpstīt, taču kauns no sievas un bērniem. Viņi taču padomās, ka ģimenes galva pavisam prātā vājš palicis.
Lizete savukārt domā par savu mammu jeb Grosīti. Ar trim bērniem un vecu slimu mammu viņi ceļā doties nesaņemtos, Grosīte palika Vēja ielas mājā. Kas tur ar viņu un diviem dēliem notiks, viss ir Dieva rokā. Māju gluži tukšu atstāt arī nevarēja, mamma to cik necik pieskatīs. Lielākie bērni savukārt pieskatīs pašu omīti. Kas zina, varbūt visi vēl atbrauks uz šejieni, taču riskēt un ņemt visus uzreiz līdzi sieviete neuzdrošinājās. Lizete ir nervoza, bet uz Maskavu skatās ar cerībām- vecākā meita Emīlija ir tur, arī otrā meita Kristīne taču jau ir iekārtojusies. Aizbrauca tāds divdesmitgadīgs skuķis un tagad Maskavā jūtas kā zivs ūdenī. Turklāt drīz jo drīz Lizete satiks savu pirmo mazbērnu. Vai nu šiverīga bodniece un labs amatnieks nevarēs atrast mājvietu un darbu? Jāsmejas! Ja tikai Jānis nesēdētu kā auns uz kaušanu, tik sērīgām acīm, ka bail. Brīžam Lizete dusmojas uz viņu, bet palaikam viņai pielīp vīra noskaņojums. „Būs-la-bi, būs-la-bi”, tā viņa saklausa vilciena sliežu dārdus. Kā gan citādi? Būs labi! Rīga vai Maskava, vienalga, abas lielas pilsētas, gan viņi izgrozīsies.
Bērnu grāmata "Rufis dodas dzīvē"- Jumava, 2016.
Bet viss izrādījās pavisam citādi. Golfiņš bija mašīna. Zila kaste uz četriem riteņiem. Ne reizi vien Rufis bija braucis mašīnās, tādēļ uzreiz nesaprata- kas tajā tik īpašs. Kāpēc saimnieki ir tik priecīgi? Visbeidzot viņš noskaidroja, ka Golfiņš tagad piederot viņiem. Kā? Tas nozīmē, ka Rufim ir pašam sava mašīna? J-ā-ā-ā-ā-ā! Va-u-u-u-u! Tas ir tik interesanti! Suns tūlīt pat ielēca sēdeklī pie stūres un apmierināti paziņoja: „Te būs mana vieta!” Taču cilvēki ar to nezin kāpēc nebija apmierināti, smējās un izcēla viņu ārā. „Tev jāsēž bagāžniekā!”
Bagāžniekā? Kā tad! Lika drusku pagaidīt... Tāds gudrs un izcils suns taču ir pelnījis skatīties uz ceļu, novērot visu, un ieteikt saimniekam labāko ātrumu. Rufis itin veikli pārlēca vispirms uz aizmugures sēdekli un pamanījis, ka neviens neko nesaka, izspraucās starp šofera un blakussēdētāja sēdekli, tieši saimniecei klēpī.
- Rufi!- viņa pārsteigti iesaucās, bet balsī nebija dusmu. Un tā jau bija tikpat kā uzvara!
- Paklau, vecīt, tu nevari sēdēt mums klēpī,- puisis iebilda.- Ja nu mēs esam saposušies uz kādu ballīti?
- Uz ballīti nedrīkst braukt bez suņa!- četrkājaiņa acīs varēja izlasīt atbildi.- mani visur jāņem līdzi!
- Izlaidies gan tu mums esi,- saimnieks norūca, bet Rufis tikai iekārtojās ērtāk saimnieces klēpī.
Jā, tā bija pavisam cita braukšana! Suņuks tagad varēja vērot visu uz ceļa notiekošo un arī interesantās lietas ceļmalās. Vai tad, piemēram, govi pļavā no bagāžnieka var redzēt? Nē, taču! Bet no priekšējā sēdekļa to var pamanīt jau laicīgi, var paskatīties- ko viņa tur dara, var pat braši uzriet, lai viņa saprot, ka ar šo suni joki ir mazi. Nemaz nerunājot par citiem suņiem un kaķiem, kas skrien gar ceļmalām vai dzīvojas pagalmos. Tiem Rufis no savas drošās vietas var pateikt visu, kas iešaujas prātā- var pamēdīties vai draudzīgi uzrūkt. Un! Nav noslēpums, ka viņš pamanīja arī citus suņus vizināmies mašīnās, tātad tas nav nekāds ārkārtējais notikums. Saprotams, ka katram sunim vajag savu mašīnu, ja nu gadījumā skrienot nogurst ķepas vai ārā ir slikts laiks!
Brīdi pagrozījies, Rufis nolēma paskatīties pa logu, jo caur stiklu skats nav tik interesants. O-o-o! Tas tikai bija kaut kas! Rufīša ausīs iepūta vējš, viņam likās, ka tas suņa galvu piepūtīs kā gaisa balonu. Ausīs šalca, zumēja, skanēja! Tas bija īsts Ausu Vējš! Uz brīdi iebāzis galvu mašīnas salonā, viņš apdomāja tikko notikušos jokus. Jā, tas vējš tiešām bija kaut kas varens, taču ne tikai ausis, bet arī deguns sajuta to, ka simtiem un tūkstošiem smaržu kopā ar vēju lielā ieskrējienā atrod tieši viņa degunteli. Kaut kur cepa gaļu, tas smaržoja brīnumaini labi. Tālāk oda pēc vilciena, kas ved degvielas cisternas, nekā īpaša. Pļavā smaržoja pēc kaut kā dīvaina... Zaķis? Vai tas varēja būt zaķis, kas smaržoja pēc bailēm un zaķkāpostiem? Rufis lāgā nepaspēja apskatīties, jo Golfiņš brauca tālāk. Atkritumu kaste ceļmalā smakoja pēc vis-kaut-kā, tur varēja būt pat ēdamas lietas, bet Rufis jau zināja, ka atkritumos cilvēki viņam neļauj rakties. Žēl... Ja viņi nojaustu, cik tas ir jautri, gan arī paši piedalītos.
Rufis atkal izbāza galvu pa logu. Ausīs atkal ieskrēja vējš, tad viņš ieelpoja to, ievilka visu smaržu un smaku jūkli, līdz galva noreiba. Nu bija laiks ievilkt galvu atpakaļ. Tad vēlreiz viņš izbāza galvu ārā...
Direktoriene, Zvaigzne ABC, 2015.g
Margarita ienāca savā kabinetā, varbūt pavisam mazlietiņ par stingru piecērtot durvis, un pie galda smagi atslīga krēslā. Labi, ka šodien bija ceturtdiena, drīz nedēļas beigas. Trako ritmu, kas pēdējā laikā bija uzsākts, vairs nevarēja izturēt. Skolotājas, santehniķi, tāmes, atļaujas un visbeidzot- skolēni... Tas viss bija viņas ikdiena, it kā pierasta un zināma, tomēr reizēm tik nomācoša.
Vajadzēja uzvārīt kafiju, vislabāk to būtu palūgt izdarīt kancelejas vadītājai Ilzītei, taču šorīt abas bija apmainījušās visai skarbām piezīmēm un tagad vairs negribējās strīdēties ne ar vienu. Margarita cēlās atkal kājās un devās pie kafijas automāta. Jā, Ilzīte... Vai tad nu ģimnāzijas direktorei vispār vajadzētu domāt par šo viduvējo ierēdni? Tomēr domas kā neaicināti viesi nāca galvā un apmetās tur uz palikšanu. Šī, jāsaka- galīgi nekāda!- Ilzīte bija atļāvusies pateikt, ka Margarita ir iedomīga un pārāk ļauna pret saviem darbiniekiem, skolēniem un vispār- pret visiem.
Margarita? Ļauna? Viņa, kura caurām dienām to vien dara, kā spodrina skolas godu, kura neļauj skolēniem kāpt uz galvas, un, kura cenšas, lai ģimnāzija no parastās iegūst Valsts ģimnāzijas statusu? Tas nebija taisnīgi, viņasprāt. Jā, patiesi, ja palaidīsies, tad visādi var būt, bet direktores amats prasa stingrību un nepiekāpību. Tieši to Margarita dara- ir stingra un nepiekāpīga, par spīti visiem nelabvēļiem. Skumjākais, ka to visu dzirdēja arī ģeogrāfijas skolotāja un vecmodīgā, bet skolēnu cienītā latviešu valodas skolotāja. Un abas klusēja! Neviena vārda direktores aizstāvībai, nekāda atbalsta! Protams, bābisku izbļaustīšanos kancelejā Margarita nebūtu pieļāvusi, tomēr minimālu pleca sajūtu no kolēģiem reizēm gribējās sajust. Kur nu!
Sieviete nopūtās un ielēja sev kafiju. Karstais, dedzinošais dzēriens atslābināja, kaut gan teorētiski būtu paredzēts mundrumam. Nekas, viņa spēj būt pietiekoši demokrātiska un uzklausīt arī tādus nepelnīti niknus uzbraucienus, nekrītot panikā. Gan vēl Ilzīte nāks viņu lūgties, vai nu mazums vajadzību? Tad Margarita atgādinās šodienu... Nē, ne jau nikni, bet ar ledainu smaidu un indīgu sarkasmu, jo pārāk nopietni saķildoties ar viņu nebūtu gudri. Ilzīte zināmā mērā ir tikpat kā viņas personiskā sekretāre, tātad direktorei jābūt gudrākai un viltīgākai.
Vajadzēja pārslēgties uz citām domām. Trešajā stāvā šogad jānomaina logi, vasarā celtnieki nepaspēja visu izdarīt. Pašlaik ir oktobris, ārā ir silts un jauks, bet kas zina- ja darbi ievelkas, var sākties lietus un vēji? Tad neizbēgami būs vecāku protesti un sašutums, ka skolēni salst, ka rodas bīstamība kādam delverim izkrist pa izņemtā loga aili un tā joprojām. Muļķīgi! Trešajā stāvā mācās vidusskolnieki, tiem nu vajadzētu saprast, ka kārstīties pa augšējā stāva logu ir bīstami. Vai to kādam varēs iestāstīt? Varēja gluži labi iztēloties, kādi raksti parādīsies vietējā presē. Viss jāatrisina viņai vienai, itin kā sievietes spēkos būtu aptvert visas tehniskās lietas. Turpretī skolas saimnieks, vīrietis labākajos gados, spēja tikai piekrītoši māt ar galvu vienmēr, kad Margarita lika kaut ko izpildīt. Nekādas iniciatīvas vai radošu ideju! Nekā. Viss jāizlemj vienai sievietei.
Pie durvīm bikli pieklauvēja. Ienāca pavāre.
- Jukumsones kundze, vai drīkstu?- viņa apvaicājās.
- Jā, protams!- atteica Margarita un tūlīt nodomāja, ka pavārei ir bail no viņas. Kāpēc gan?
- Atvainojiet, ka traucēju,- sieviete iesāka,- es nezināju, kad esat brīva. Šefpavāre sūtīja mani pie jums. Man vajadzētu pāris brīvdienas.
- Kas tad nu noticis? Mīļotais kāmītis nomiris?- Margarita apjauta, ka ir pārāk skarba, bet pateikto atpakaļ paņemt nevarēja.
- Man... Ēēē... Man ir ļoti slima vecmamma. Faktiski viņa ir kā mamma, mani uzaudzināja. Viņai ir insults. Vismaz pirmās dienas vajadzētu palikt klāt pie viņas, palīdzēt.
- Ko tad nu insulta slimniekam daudz var palīdzēt, guļ kā bluķis. Vai tad slimnīcā medmāsu un sanitāru trūkst? Man nav, ko ielikt tavā vietā, štati ir samazināti līdz pēdējam. Varbūt pēdējo gadu mums ir pašiem savi pavāri, drīzumā brauks firma, kas atvedīs gatavus ēdienus un sadalīs.
- Man vajag tikai pāris dieniņas... Lai vecmamma jūt, ka nav pamesta viena.
- Viņai tagad ir vienalga, tici man! Vai tad vakaros pēc darba nevari aiziet uz slimnīcu?
- Vakaros nav neviena ārsta uz vietas. Turklāt man pašai vajag zināt, ka esmu darījusi visu, ko varēju, bet mājās vakaros nav, kas pieskata bērnus. Pa dienu viņi ir bērnudārzā, bet pēc darba es nevaru viņus atstāt vienus.
- Visas tavas problēmas rodas no tā, ka nemāki sakārtot savu dzīvi. Kā vispār var nonākt līdz tādam stāvoklim, ka vienai jāaudzina mazi bērni, jāpieskata slimnieki un kas tik vēl ne? Tad jau nav brīnums, ka neatliek laika darbam.
- Tikai trīs dienas,- pavārītei sasarka vaigi un acīs parādījās asaras.- Lūdzu!
- Ja nu vienīgi uz tava rēķina, nedomā, ka varu maksāt par dienām, kad neesi darbā. Noformē pie Ilzītes bezalgas atvaļinājumu. Atceries- ne ilgāk par trim dienām, man vēl jāsarunā, kas tevi aizvietos.
Pavāre mēmi palocīja galvu un, neko neatbildējusi, izslīdēja pa durvīm. Margarita pavirpināja pirkstos pildspalvu ar novada simboliku. Ārprāts, kāds haoss valda cilvēku dzīvēs! Viņai ik dienu nācās uzklausīt lūgumus, iebildumus, pretenzijas, lai gan vispār negribētos pat zināt, ko dara, kādas tur pavāres vecmamma. Vai skolas direktorei ir jābūt auklei visiem? Gan skolotājiem, gan skolēniem, gan personālam un vecākiem. Noriebies. Bet- ko viņai īsti gribētos vietā? Laikam aizbēgt no visiem...
Pēkšņi viņa atcerējās, ka vēl nav aizgājusi nobārt desmito „B” klasi pēc viņu audzinātājas lūguma. Skolēni nezin kāpēc negribēja braukt klases ekskursijā. Vai tam kāds spēj noticēt? Agrāk, kad viņa pati bija skolniece, ekskursijas bija svēta lieta. Tagadējie skolēni ir pavisam citādi.
Margarita piecēlās, lai automātiski uztaisītu sev vēl vienu kafijas tasi, taču tiklīdz sajuta tās smaržu, saprata, ka kafiju nemaz vairs negribas. Vajadzēja braukt mājās. Tomēr arī uz mājām negribējās.Rufis atrod mājas - Jumava, 2015. BĒRNIEM :)
Todien lija lietus. Vispār laiks gandrīz katru dienu bija ļoti nejauks, jo rudens nesaudzēja siltuma mīļotājus. Rudentiņš iesmēja par visiem , kam patīk saule, peldēšanās un sauļošanās. Tagad klāt viņa laiks- slapjums, krītošas lapas, vējš un tumši, drēgni vakari!
Tunelī uz trepēm, caurvējā un mitrumā sēdēja divi nenosakāma vecuma cilvēki- sieviete un vīrietis. Noskranduši, nemazgājušies un dusmīgi uz visu pasauli. Bezpajumtnieki... Cilvēki, kam nav savu māju. Dažkārt viņi ir dzīvē kļūdījušies ļaudis, bet dažiem šāda dzīve gluži labi patīk. Garāmgājēji no viņiem novērsās vai labākajā gadījumā iedeva kādu sīknaudiņu. Vienīgais, kas lika pievērst uzmanību dīvainajam pārim, bija mazs, zeltains kamoliņš, sarāvies kartona kastē... Kucēns. Zeltainā krāsā, ar brūnām acīm un noļukušām ausīm. Suņukam briesmīgi sala, taču viņam likās, ja reiz te jāsēž, tad neko darīt. Cilvēki ir lieli un gudri un visu zina, vai ne? Gribējās arī ēst... Taču paēst viņš dabūja reti. Iesāpējās vēderiņš...
- Nekas neiznāks. Neviens viņu nepirks,- sieviete īgņojās.- Kam mēs viņu paturējām? Stulbenis tu esi!
- Būs labi, pagaidi mazliet,- vīrietis atteica.- Viņš izskatās pēc šitā.... nu zeltainā... Kā viņu tur sauca? No visiem viņš bija vispiemērotākais, lai notirgotu kādam. Pārējie nekam nederēja.
- Tu pat nosaukumu nezini, kā tu domā viņu pārdot?
- Zini, cik tādi suņi maksā? Simtus! Mēs teiksim, ka viņam nav dokumentu, tāpēc pārdodam lētāk. Vismaz piecdesmit latus mēs par viņu dabūsim, to es jūtu.
- Man liekas, ka mēs velti te salstam, izmetam viņu mēslu kastē un ejam mājās.
- Pagaidi, iedzer drusku no pudeles, paliks siltāk. Izmest vienmēr paspēsim, mēs tikai pāris dienas te esam. Cilvēki pastaigās garām, ievēros, gan būs labi.
- Viņš tikai apēd mūsu pārtiku.
- Kad pārdosim, atpelnīsim visu ar uzviju. Ko tad šis tur apēd, sausās garozas? Jāmāca, lai pats meklē sev ēdamo. Varēja gan drusku pakustēties, citādi guļ tikai un dreb. Ne pēc kā neizskatās...
- Pabiksti viņu, lai paskraida!
Vīrietis apgāza kartona kurpju kastu, kur gulēja suņuks un pastumdīja viņu.
- Ej, tak, pakusties, mazais ķēms tāds! Kurš tevi pirks, tādu guļavu?
- Viņš laikam ir nosalis. Ka nenosprāgst vēl...
- Gan jau izdzīvos. Paklau, es atcerējos- viņu sauc zeltainais retrīvers! Iegaumē labi! Saki visiem, ka vienkārši nav ciltsrakstu, tāpēc pārdodam lētāk.
- Es nemaz tādu vārdu nevaru izteikt, man jāpieraksta.
- Muļķe tāda! Kā tad izskatīsies, ka tu no papīra nolasīsi? Iemācies no galvas!
- Kā tad! Tu pats tikko biji aizmirsis, nemācēji pateikt!
Garām gāja divi padzīvojuši vīrieši. Abi palūkojās uz drebošo suņuku, un tā pārdevējs nekavējās uzrunāt iespējamos pircējus.
- Nopērciet sunīti, nenožēlosiet! Zeltainais retrīvers, bet bez papīriem. Tāds smuks suns izaugs!
- Nožēlojamie bomži, - viens no vīriešiem nošņāca,- nemokiet taču to suni!
- Tikai piecdesmit lati, -piebilda sieviete,- un varēsiet viņu audzināt, kā paši gribat. Mēs esam trūcīgi cilvēki, nevaram viņu pabarot.
- Līdz zeltainajam retrīveram viņam ir tik tālu kā līdz Mēnesim,- garāmgājējs nepiekrita.- No kuras atkritumu kastes viņu izvilkāt?
Abi pagriezās un gāja prom, kaut ko sašutumā pārspriezdami. Suņuks vairs nesaprata neko. Kas viņš bija? Mazais ķēms? Bomzis? Vai tas zeltainais... Kā viņu tur? Kurš ir viņa vārds? Katram sunim taču jābūt savam vārdam un saimniekam, vai ne? Vai šie abi bija viņa saimnieki? Kā lai mazs suņuks to zina? Bija tik auksti... Ja varētu kādu kumosiņu apēst, tad varētu paciest vēl kādu brīdi. Kastē guļot vismaz bija siltāk, ja saritinājās kamolā un ķepas pabāza zem sevis. Tagad vajadzēja stāvēt. Kāpēc? Briesmīgi auksti… Abi sēdošie atkal strīdējās.
- Tu varēji sirsnīgāk parunāt, nevis uzreiz prasīt naudu,- vīrietis pārmeta. – Sākumā cilvēkus vajag iežēlināt... Tad arī nopirks un par cenu nekaulēsies.
- Man vēders raujas čokurā. Padod bulciņu no somas!
- Neko vēl neesam nopelnījuši,- vīrietis noburkšķēja, bet izvilka apkaltušus buljona pīrādziņus sev un pavadonei.
Mazais, dzeltenais šunelis, sajutis kārdinošo smaržu, žēli iesmilkstējās. Varbūt arī viņš dabūs kādu kumosiņu? No gardās smaržas apreiba galva... Viņš žēli skatījās uz saviem- laikam taču saimniekiem?- un smilkstēja.
- Re, tas mazais ķēms arī grib ēst,- sieviete pamāja ar galvu.
- Es jau nu savu neatdošu,- vīrietis nebija pierunājams.- Ja gribi, baro pati.
- Še, ēd,- sievišķis vēlīgi pasniedza suņukam pavisam niecīgu gabaliņu no sava pīrādziņa. Mazā strēmelīte pazuda vienā acumirklī, un zeltainais kucēns pat nepamanīja tā garšu.- Izbadējies laikam? Neskaties uz mani, vairāk neko tev nedošu.
Abi runādamies ēda savus pīrādziņus, bet mazais četrkājainis smilkstēdams rija siekalas. Viņš par vienu šādu pīrādziņu ietu līdzi saviem saimniekiem līdz pasaules galam.... Suņuks klausītu un darītu visu, ko viņi liek... Viņš pat atsauktos uz vārdu Mazais Ķēms... Bet... Abi cilvēki tikai ēda un kaut ko īgni pārsprieda, nelikdamies ne zinis par kucēna skatienu.
Reno un Java- Zvaigzne ABC, 2012. BĒRNIEM :)
Viss izrādījās labi, man patika jaunās mājas. Vārdu gan viņi man nevarēja izdomāt. Meitai neviens nelikās gana labs, tāpēc labu laiku mani sauca vienkārši par kaķi. Es nedusmojos, jo biju pārāk maziņš, tik mazi kaķēni neprot īsti dusmoties. Vēlāk Viņa piedraudēja: ja Meita tuvākajā laikā neko neizdomās, tad sauks mani par Muri. Drusku sabozos, jo esmu taču dzimis dižciltīgai mammai, bet man iedos vienkāršu un pat nesmuku vārdu. Negribu būt Muris! Kad Viņa mani tā pa reizei nosauca, sabozu muguras spalvu kā zāģi un biju Dusmīgais Kaķis. Viņa to saprata pareizi un teica, ka tikai pajokojusi. Visbeidzot Meita izlēma, ka sauks mani par Reno. Jā, tas man patika! Tas ir tāds kā franču vārds.
Taču drīz vien es piedzīvoju izbailes. Viņa mani paņēma rokās un ielika tādā kā bļodā. Un tad... Sāka tecēt ūdens. Vispirms es nesapratu, kas notiek, skatījos un brīnījos, līdz sapratu,- mani taču mazgā! Mani! Kaķi! Vai nav šausmas? Nebija nemaz tik nepatīkami, tomēr man šķiet, ka Kaķu Goda Kodekss neparedz viņus mazgāt? Bet Viņa tomēr mani slapināja, kamēr Meita stāvēja līdzās ar pūkainu dvieli. Nodevēja! Skaitās vēl saimniece! Tiesa, nepaspēju ne attapties, kad šīs nepatikšanas bija cauri, es tiku ietīts mīkstā dvielī un sabučots uz degungala. Lai nemaz nepielien, es izlikšos dusmīgs. Tad Viņi redzēs, ar ko ir darīšana! Taču drīz vien es atkal murrāju, un visas briesmas bija aizmirstas.
Ome, mani redzot, vispirms apvaicājās, vai es ķeršot peles. Pārējie smaidīja un teica, ka es būšot mīļumkaķis un burzāmkaķis. Kas tas ir, es lāgā neizpratu, bet izklausījās labi. Un vēl,- Ome neparko nevarēja atcerēties manu vārdu. Vispirms viņa mani sauca par Robertu, tad par Arno, bet vēlāk par Arnoldiņu. Nu kas tas ir? Tik daudz klapatu ar kaķēna vārdu! Vispirms Muris, tagad,- Arnoldiņš? Labi, ka pārējie tikai smējās un tad es izlēmu, ka neatsaukšos uz nepareizu vārdu. Noslēpšos un viss! Neesmu nekāds Arnoldiņš.
Zvaigznes un hamburgeri- Drukātava, 2011.
Iveta atgriezās topošajā salonā. Jau krēsloja. Kamīns spokaini mētājās ar uguns atblāzmām uz sienām un griestiem. Bija omulīgi un reizē baisi. Atkal uzmācās šaubas. Vai tas, ko viņa tagad darīja, atnesīs laimi vai postu? Kā lai to uzzina? Varbūt vajag lūgt palīdzību nepazīstamā Ernesta Puķīša vecāku dvēselēm- viņi te dzīvojuši un māju cēluši. Pēc tam aizbēguši. Viņi taču gribētu, lai viņu īpašums ir sakopts, labi uzturēts, lai to apsaimnieko latviešu ģimene, kas grib savu biznesiņu, saistītu ar mākslu? Droši vien kāds alus bārs te, šajās telpās gan viņiem nepatiktu?
Pēc brīža sieviete sakaunējās pati no savām domām. Ko viņa te pesteļojas kā veca večiņa? Būs labi. Tagad tikai vajadzēja savākt vienuviet noplēsto tapešu gabalus, varbūt uzreiz sadedzināt. Un jābrauc mājās. Vilma droši vien sēdēs pie bērniem, līdz būs atnācis kāds pieaugušais, bet negribējās viņu tik ilgi aizturēt, viņai arī savi darbi.
Pie loga klauvēja. Iveta piegāja, kāds puisis plātījās ar rokām.
-Atvedu malku. Kur izgāzt?
-Bet sarunāts taču bija uz trešdienu? Es...nezinu, vai man pietiks naudas. Un nav kas sakrauj.
-Neko nezinu. Laikam kāds klients būs atteicies, tad atsūtīja jums. Ja neņemsiet, var iznākt gaidīt ilgi. Šī ir laba, bērzs, sausa. Nu, ņemsiet vai nē? Man nav daudz laika. Kur piebraukt?
Malku vajadzēja. Līdzšinējo abi bija atveduši vieglās mašīnas piekabē no Kārļa vecāku mājām. Bet vienmēr tā nevarēs.
Drīz Iveta stāvēja pagalmā pie malkas kaudzes. Makā vairs nebija pat santīmu autobusam. Nekādu kvīti vai dokumentu šoferis nebija iedevis. Kad Iveta par to ieminējās, viņš paskatījās uz naivo jautātāju kā garīgi slimu, nospļāvās pie kājām un teica:
-Nezinu, meklējiet priekšnieku. Viņš ir no rītiem astoņos krautuvē. Pēc tam brauc pa objektiem.
Tas nozīmēja, ka šie izdevumi jānoraksta skurstenī. Iveta centās vākt visas izdevumu kvītis un kārtīgi iegrāmatot. Bet ar katru dienu kļuva skaidrāks, ka vismaz pusei pakalpojumu nekādu kvīšu nebūs. Tomēr tagad svarīgāk bija dabūt malku zem jumta, nevis raizēties par čekiem. Uzsnigušo sniedziņu gaiņāja slapja migla. Rīt arī malka būs slapja. Un rīt sestdiena. Strauji satumsa. Tagad būtu derējis palīgā vismaz Kārlis. Būtu jānopērk vismaz jauns mobilais, vecā, salūzušā vietā, citādi pat sazvanīties nav iespējams.
Ivetas pirkstaiņi kļuva slapji, malkas kaudze likās augam, nevis saplokam. Bija pilnīga tumsa, viņa iznesa sveci, aizdedzināja un nolika gaitenī. Vēl mazliet gaisma atspīdēja no kaimiņmāju logiem, kad acis aprada ar tumsu, nebija tik traki. Sala gan roku, gan kāju pirksti. Bagātie biznesmeņi... Viņai atausa atmiņā šodien dzirdētie vārdi. To teicēja droši vien sēž siltā istabā pie televizora, bet Iveta te pilnīgā tumsā izklaidējas, kraujot malciņu. Dažs klucis bija nepanesami smags, tos viņa mēģināja vismaz ieripināt pār slieksni.
Pēc pāris stundām beidzot malkas krava bija zem jumta un tagad vairs nemaz neizskatījās liela. Cimdi šobrīd vairs nebija lietojami un arī pārējās drēbes izskatījās nožēlojamas. Pirkstu gali likās sastinguši kā lāstekas. Iveta paraudzījās pulkstenī, bija vēls. Ja gribēja paspēt uz autobusu, vajadzēja steigties, jo vakarā tie kursēja pavisam reti. Pārģērbusies un mazliet apsildījusies pie dziestošās krāsniņas, viņa devās mājās.
Autobusa talonam vairs nebija naudas, Iveta cerēja, ka no darba brauks kāds kaimiņš, varēs aizlienēt santīmus. Pateiks, ka tik vēlu nevar samainīt desmitnieku. Bet neviena pazīstama nebija. Apziņa, ka tūlīt var iekāpt kontrole- viņu bārs, kauninās, izmetīs laukā, Ivetu sākumā uztrauca, bet tad iestājās apātisks miers. Lai nāk, kas nākdams! Bagātā biznesmene brauc mājās savā personīgajā autobusā...
Akmeņi, akmentiņi - Drukātava, 2010.
Māja stāvēja nedaudz nomaļus no lielā ceļa. Iebrauktuve bija mazliet aizaugusi ar pērno zāli, taču ne tik daudz, lai te valdītu īsta pamestība. Savās domās Ramona šo vietu bija iztēlojusies daudz drūmāku un spokaināku, taču, ja arī āriene likās nabadzīga, tomēr mājai nebija ne caura jumta, ne izgāzušos stūru.
Evitu maigi pamodinājusi, Ramona paņēma meitu uz rokām. Viņa berzēja miegainās acis un nemaz neniķojās, kā to varēja gaidīt. Daniels izlēca pats un skrēja uz durvju pusi, bet Aigars klusi kaut ko purpināja pie sevis. Viņš nopīkstināja džipa signalizācijas pogu, lai gan nelikās, ka te kāds varētu auto apdraudēt. Sagaidīt un visu te izrādīt bija solījusies vecā onkuļa kaimiņiene, kas māju pieskatīja. Nepazīstamā sievele bija sīka un salīkusi večiņa, kas, smaidot tūkstošgrumbainu smaidu, jau vēra durvis nācējiem. Danielu viņa sagaidīja kā sen neredzētu mazbērnu- apskaujot un sabučojot, pie tam likās, ka puišelim tas patika. Māja necerētā kārtā bija silta un likās pat tā kā omulīga, vismazāk jau pamesta un neapdzīvota.
- Nu, sveiki, sveiki, rīdzinieki, - viņa bija pati labestība.- Es te mazliet iekūru, lai jums nav auksti. Un re, kāds te otrs mazulītis līdzi! Meitiņa, ja?
- Jā, - Ramona samulsa.- Jūs mūs ilgi gaidāt?
- Tava mamma, Ramonīt, teica, ka būsiet ap vieniem. Tagad pulkstenis ir divi. Nekas traks, man mājās nekas steidzams nav darāms. Vecais pats tiks galā. Tā mēs te laukos veči vien esam palikuši, labi, ka jūs, jaunie, taisāties atpakaļ pie zemes.
- Netaisāmies vis, mēs vēl neko neesam izlēmuši, - negaidīti skarbi noteica Aigars.- Varbūt nemaz nenāksim, pārāk neceriet. Pagaidām tikai paskatīsimies.
- Ko nu man spriest,- vecā sieviete negaidīti samiernieciski noteica. Daniels nez kāpēc turējās viņai pie rokas.- Gan paši izdomāsiet. Bet grūtos laikus pārciest vienmēr vieglāk laukos, nekā uz pilsētas akmeņiem. Tā tas ir bijis allažiņ, pie visām valdībām un visiem kungiem.
Aigars izsmējīgi nošņācās un Ramona uzmeta viņam niknu skatienu. Vai tad kāds ir vainīgs, ka viņiem iet tā, kā pašlaik? Vismazāk jau šī nepazīstamā sieviete. Viņš varēja vismaz savaldīties, nevis te sprēgāt un izgāzt dusmas. Vīrs vienmēr bija diezgan impulsīvs, tomēr bija reizes, kad vajadzētu būt vismaz pieklājīgam. Un šī nu noteikti bija viena no tādām reizēm.
- Parādīšu jums istabas. Nav necik daudz, tikai trīs, viena, reku,- caurstaigājama, varēsiet viesus uzņemt. Divas pārējās nav tādas, vienā saliksiet bērniņus, otrā varat apmesties paši. Māja ir celta labi, āderu nav, vecos laikos labi saimnieki neko nedarīja uz labu laimi, visu kārtīgi izpētīja. Bet pagrabs gan tieši otrādi- ir uz āderes.
- Tante... Nē, sakiet, kā lai jūs saucu?
- Sauc vien, mīlulīt droši par Lūcijas tanti. Un mans vecais ir Žanis. Mēs dzīvojam tepat, netālu, aiz tās mazās birztaliņas.
- Lūcija, vai jūs nezināt, mājas saimnieks nomira... tepat?
- Nē, meitiņ, Alberts nomira slimnīcā. Nebaidies. No mirušajiem vispār nav jābaidās. Varbūt agrā jaunībā ir kādas bailes, bet vecumā, kad sākas iesaucamie gadi, tad vairs bail nav. Alberts būtu dikti priecīgs, ja zinātu, ka viņa mājiņā kāds dzīvo, piekopj visu, audzē dārzu. Te viņš pats savām rokām visu sataisīja. Māja viņam tika mantojumā, bet viņš pats sastādīja ābelītes, ķiršus, plūmes. Ir tik daudz stiķeņu krūmu, pats nejaudāja noēst, vienmēr sauca mani palīgā lasīt. Ar bērniem te būs labi.
- Ome, kas ir tās „štičenes”? – Daniels negaidot pavaicāja. Par omi nosauktā ne uz mirkli nesamulsa.
- Tās ir ērkšķogas, bērniņ. Krūms tāds kā ar adatām, bet ogas saldas, garšīgas. Alberts visam bija sameklējis labas šķirnes, kolhozu laikā pats pie audzētājiem braukāja. Varēsiet savārīt zaptes vai ēst tāpat, i tad nejaudāsiet visu vinnēt.
Aigars joprojām likās tāls un šeit klāt it kā nemaz neesošs. Viņš staigāja pa istabām, vietām paurbināja apmetumu, brīžam ar nagu paskrāpēja loga atplukušo krāsojumu, un sarunā vispār nepiedalījās. Daniels turējās Lūcijai pie rokas, bet Evita lielām acīm skatījās visapkārt notiekošajā.
- Dārzs te ir liels, kaimiņš apars, sakultivēs. Nu, pāris gadus nekas nav darīts, tas tiesa, bet zeme laba. Viņam ir zemnieku saimniecība, sitas kā nabags, bet tehnika ir. Bez viņa mēs būtu pagalam. Mani bērni arī prom...
- Vai te internets ir?- Aigars negaidot pārtrauca Lūcijas stāstu.
- Internāts? Kam jums internāts? Bērni vēl mazi? Uz skolu iet pagasta autobuss.
- Nu ja,- Aigars pikti atmeta ar roku,- lauki... Pat to nepazīst. Vai telefons vismaz te ir?
- Ir, dēliņ, mums ir gan parastais, gan mobiļņiks, to man vecais negrib dot, pats nēsā bikšu ķešā. Bet vai man vajag? Izkritīs kartupeļu vagā un būs pagalam. Lai nēsā, tā viņam kā spēļu manta uz vecumu. Albertam bija parastais, vajag tikai paprasīt pieslēgt, vadi būs saglabājušies.
- Tante, - Ramona ieminējās,- kā te ir ar bērniem? Vai veikals ir tuvumā? Un medpunkts?
- Kā tad, bērni ir. Reku, aiz ceļa ir viena māja ar jaunu ģimenīti. Tālāk, ciematā, bērnu ir vēl vairāk. Vasarās arī sabrauc, ka biezs. Mūsu mazbērni arī te vien dzīvojas pa brīvlaiku. Medpunkts ir pagasta centrā, veikals tepat. Garām braucāt, bija uzraksts. Kādi simts metri nost no lielā ceļa tā bode būs. Un centrā ir vēl divi veikali. I līdz pilsētai nav tālu, jums tak mašīna, aizskriesiet, kad vajadzēs ko smalkāku pirkt.
- Mēs gan vēl neesam izlēmuši. Laukos nekad nav nācies dzīvot, abiem vecāki ir rīdzinieki, vecvecāku laukos arī nebija. Nezinu, vai tiksim ar visu galā. Un no lauku darbiem es vispār neko nesaprotu.
- Vai, meit, tur jau nav, ko neprast! Ja lāci cirkā var iemācīt dancot, kā tad nu viens jauns cilvēks neiemācīsies gurķi dobē iesēt vai sīpolu iestādīt? Taisni apsmiekls. Es pati varu atnākt un visu piepalīdzēt, ja vajag, vismaz ar padomu. Nāciet tik droši dzīvot, būs labi. Te vispār ir vēsturiska vieta, centrā ir vecā muiža ar dīķiem, baznīca. No šejienes cēlies viens pazīstams mācītājs un viens ērģelnieks. Slavens kolhozs ar` kādreiz bija, republikā viens no pirmajiem.
Aigars sarunās neiejaucās un mēģināja, staigājot pa istabām, atrast vietu, kur mobilajam telefonam labāka zona. Brīžam viņš cēla roku augšup, brīžam atkāpās atmuguriski, kā dejodams mēmu un slepenu rituāla deju.
Eņģelis no Kļavu ielas (Mairita)- LA, 2010.
Lidija bija slidenajā pagalmā nokritusi un stipri sasitusi plecu. Par laimi, govis pašlaik nebija slaucamas un ar pārējiem kūts darbiem viņa galā tika. Taču apciemot viņu un aizvest zāles vajadzēja. Varbūt, ka jāved uz slimnīcu, bet to Lidija pati nekad neierosinās, viņa teiks, ka viss ir labi. Anda pēc darba ieskrēja mājās, lai mazliet pārģērbtos un atrada tur noraudājušos un niknu savu meitu.
- Guna? Tu raudi? Kas tev?
- Nekas!
- Bet ja nopietni? Vai kaut kas ir noticis? Kur brālis?
- Nezinu. Vai man viņš jāpieskata? Kopš kura laika?
- Neko neteica?
- Redzi, tu sāki runāt par mani, bet tūlīt pārmainīji sarunas tematu par brāli. Es tev esmu tukša vieta!
- Nē, es tikai iedomājos, ka jūs esat sastrīdējušies,- Anda juta, ka sāk taisnoties.- Gunci, es taču tevi mīlu tāpat kā brāli. Vai tu vari pateikt, kuru savu roku tu mīli vairāk- labo vai kreiso? Jūs abi esat kā manas rokas- vienlīdz mīļas un vajadzīgas. Kas noticis?
- Nekas. Vienkārši viss riebjas.
- Skola? Draugi? Es?
- Viss!
- Nu labi, bet kas ir vissliktākais? Sāc no viena gala,- Anda vilka nost mēteli un uzlika tējkannu.- Kafiju vai tēju iedzersi ar mani? Es taisījos pie omes braukt, viņa nokritusi un sasitusies, jāapskatās vai ko nevajag. Negribi braukt ar mani?
- Nē!
- Meituk, - Anda saprata, ka tik drīz nekur neaizbrauks,- pastāsti man, kas notiek? Par ko tu dusmojies? Es laikam pārāk maz ar tevi parunājos?
- Tev nekad nav laika, vienmēr tu kādu glāb. Tagad atkal taisies skriet pie omes. Lai viņa pati tiek galā, jūs ar tēti tāpat vienmēr tur vergojat. Un šī tikai dusmojas uz jums un pati neko negrib mainīt.
- Guncīt, viņa ir veca. Un tava vecmamma. Kas cits viņai palīdzēs?
- Jā, veca un dumja,- Guna ar padsmitnieces dedzību niknojās.- Vai tad viņai vajag visas tās govis, cūkas un vistas? Citiem omes ir normālas, uzkrāsojas, aiziet uz teātri vai kafejnīcu, pie dažām pat draugus var uzaicināt un patusēt. Daža pat internetā sērfo. Bet mūsējā? Viss tur netīrs, apķepis, un aizaudzis. Pati staigā vecos, smirdīgos kankaros, es brīnos, ka kāds vispār pērk no viņas to pienu. Mēs paši vienmēr zupu savārām vai pankūkas izcepam, ja viņa to pienu paspējusi savā netīrajā burkā ieliet. Olas vienmēr mēslainas, vispirms jānomazgā, nevar ledusskapī ielikt. Labāk lai nav nemaz, nopirksim veikalā.
- Viņa nevar paspēt visu izdarīt, darbu par daudz, nav vairs to apgriezienu.
- Nu tad lai nedara! Jūs ar tēti kā divi stulbeņi vienmēr braucat, bet kāpēc tad Rīgas meita nepalīdz? Lai viņa aizved tagad tās zāles, ministrijā laikam labas algas? Pamācīt vienmēr māk, lai tagad atskrien, citādi tikai mēs vienmēr uz izsaukumu braucam.
- Jā, Gunci, ir jau tā, bet es nevaru tagad ietiepties un teikt- „lai brauc citi”, jo zinu, ka ome sēž viena aukstā, nekurinātā mājā, sien pie pleca kaut kādas kāpostlapas un viņai pat analgīna droši vien mājās nav. Neviens cits nebrauks, es to zinu, bet tieši es šobrīd varu palīdzēt. Kā lai atsakos? Es nevaru tā.
- Un kāpēc tu nevari? Tu visiem esi kā ātrā palīdzība. Tev pašai tas patīk?
Smiltis uz kurpēm (Mairita)- LA, 2008.
Kādā siltā pievakarē pēc darba abi Miltiņi nolēma izmantot „Karāta” transportu un aizbraukt pie Mārča mammas. Kopš toreizējās nervozās satikšanās kapos vairs nebija iznācis laika normāli un bez steigas ar vecākiem aprunāties, bet Ieva tomēr mudināja pavisam attiecības nepārtraukt. Un, ja šovakar Mārča rīcībā bija atstāts brūnais busiņš, tad kāpēc to neizmantot? Varbūt ir mazliet ekstrēmi, taču nav jāvelkas cauri visai pilsētai ar kājām. Ieva pa šo laiku ne reizi vien bija izvizināta brūnajā busiņā un uztvēra to ar veselīgu humoru. Transporta līdzeklis ir un paliek transporta līdzeklis, neatkarīgi no tā, kas uzrakstīts uz tā sāniem.
Taču Mārča mamma acīmredzami bija citās domās. Ieraugot pie mājas apstājoties brūnu, paprāvu mašīnu ar izteiksmīgu sudraboti melnu krustu uz katra sāna un uzrakstu „Karāts”, viņa apstājās pagalmā vidū kā nolēmēta.
- Ak, Dievs, Mārci, tev ir šitāds auto? Es atvēršu vārtus, iebrauc vismaz iekšā, lai no kaimiņiem nav kauns.
Pāris brīžus vēlāk viņa steidzīgi vedināja dēlu un vedeklu istabā. Aina daudzkārt bija pārdomājusi, kā vest dēlu pie prāta, tomēr nekāds jēdzīgs padoms neatradās. Un viņš taču it nemaz neklausās mātes teiktajā!
- Es skatos, ka tu manus iebildumus neesi ņēmis vērā? Ak, dēls, dēls… Nu nāc vismaz istabā, padzersim tēju, nerēgojies te visiem acu priekšā!
- Kas vainas? Tev taču agrāk vienmēr patika, ka man darbā ir sava mašīna?
- Tas bija pavisam kas cits, vai tad pats nesaproti? Nu labi, kas bijis, bijis. Neviens pazīstams par šito trakumu vēl nezina, bet nu gan tev vajag meklēt citu darbu. Vai tad tev pašam patīk?
- Gribi dzirdēt pavisam godīgi? Jā, man sāk iepatikties! Es vismaz jūtos kādam vajadzīgs.
- Neticu, nestāsti te man pasakas! Darbs, protams, ir vajadzīgs un pat labs, bet tomēr. Kad es tevi pirmo reizi tajos kapos ieraudzīju, domāju, ka man sirds pa muti izlēks. Kapracis! Kā bērni skolā varēs pateikt, kur tēvs strādā? Kā lai es radiem izstāstu? Tik daudz paziņu pilsētā.
- Kā tad mirušie lai tiek zem zemes?- Mārcim iepatikās tēlot naivo.- Kādam tas darbs jādara.
- Ieviņ, mīļo! Varbūt tavs brālis Ventspilī var kādu amatu Mārcim aizrunāt? Viņš tak diezgan labā darbā strādā. Es negribētu, lai jūs braucat tik tālu prom, bet ja te cita darba nav?
- Arī Ventspilī kaprači vajadzīgi,-Mārcis nebeidza zirgoties,- tad jau man būs tīri laba darba pieredze, paņems ar atplestām rokām.
- Mēs esam domājuši visādus variantus, -Ieva beidzot iejaucās, lai gan uz vīra sarunu ar mammu skatījās ar interesi. Mārcis tik sen nebija tā pajokojies un paķircinājies. Vīrs izskatījās atplaucis, lai cik dīvaini tas neliktos. Viņai tas atsauca atmiņā pašus pirmos un arī - laimīgākos kopdzīves gadus. – Arī par braukšanu uz Rīgu vai citur, taču bērniem tad jāmaina skola, jāmeklē cits dzīvoklis, abiem diviem jāatrod jaunas darbavietas… Tas nav tik vienkārši. Ja pašlaik Mārcis viens pats nevar atrast darbu, tad abiem palikt par bezdarbniekiem nebūs labākais variants.
- Mārcis! Vai tad nu nevarētu, ja negribētu? Ja tā īsti no sirds meklētu un apvaicātos, gan kaut kas rastos. Mums ir tik daudz radu, paziņu, kaimiņu. Vajag visiem prasīt un atgādināt. Zvanīt vēl un vēl! Bet ne man jāiet tavā vietā runāties, tev pašam vajag visus apciemot un izvaicāt. Tu tikai negribi piepūlēties!
- Mīļo māmiņ! Man neko citu vairs nevajag! Man kapos ir tā iepaticies, ka es domāju te strādāt līdz pensijai un saņemt ordeni par labu darbu,- nu Ieva starp jokiem vīra vārdos saklausīja kaut ko līdzīgu skumjai ironijai. Varbūt viņš patiesi nespēj vairs darīt šos nepatīkamos darbus?
- Nu jā, vai tad mani kāds vairs klausa?- Aina nopūtās. - Ja Andis vēl būtu…- bet pabeigt teikumu viņai neizdevās, jo pie durvīm kāds bikli pieklauvēja. Telpā ieslīdēja divas tuvāko māju kaimiņienes.
- Sveika, Ainiņ! Kas noticis? Mēs abas tā nobijāmies… Kur tad tavs Pēteris? Pasarg, Dievs! Kas ar viņu?
- Nekas,- Mārča mamma samulsusi atteica,- aizgāja uz centru šo to nopirkt.
- Bet kas tad? Kam tāda nelaime atgadījusies?- viena no viešņām gandrīz iešņukstējās.
- Kāda nelaime?- Aina joprojām nesaprata. Taču Mārcis ar Ievu saskatījās un tūlīt abi saprata negaidītās vizītes iemeslu. Ieva piegāja pie loga un koda lūpās, lai nav jāsmejas. Mārcis omulīgi apsēdās lielajā krēslā, lai smīnot pavērotu notiekošo.
- Nu tak… es skatos pa logu, pie tevis piebrauc apbedīšanas kantoris. Pat pagalmā iebrauc. Ko lai domāju? Zvanu Skaidrītei, viņa neko nezina. Nodomājām, ka atgadījies kas ļauns. Atnācām noskaidrot. Varbūt vajag kādu palīdzību?
- Nē, nē, nekas nav noticis,- Aina pēkšņi atjauta, par ko tiek runāts un piesarka kā magone.- Tas ir pavisam kas cits. Tā ir Mārča drauga mašīna. Viņš palīdzēja remontēt un gribēja pārbaudīt, kā tad labi ripo. Es pat negribēju, ka kāds ierauga, padomās vēl nezin ko.
- Jā, taisni tā mēs padomājām,- kaimiņienes gandrīz unisonā novilka. Mārcim izklausījās, ka abu balsīs ieskanas tīri tā kā žēlums par nenotikušu traģēdiju Miltiņu mājās.
- Nē, mīļās, paldies, ka tā rūpējaties par mani. Viss ir kārtībā, visi esam dzīvi un veseli. Atnāciet nu pēc stundiņas pie manis, izdzersim pa glāzītei uz to izbīli. Papļāpāsim. Tagad gan laikam ar Pēteri dzīvosim simtu gadus, vai ne?
- Tā ļaudis saka, ja kādu pirms laika kapā noraksta. Nu, labi, ja tev te viss kārtībā, tad mums sirds mierīga. Lai Dievs žēlīgs! Papļāpājiet vien, mēs vēlāk atnāksim. Ja būs brīvs laiks.
Pēc viešņu nozušanas Aina smagi atsēdās pie galda. Tas nu bija par traku! Ja jau kaimiņienes nāk lūkoties, kurš nomiris, tad vairs nav labi. Un ko pats vaininieks- dēls? Neko, tikai smejas!
- Mārci, Mārci, tevis dēļ man tādu kaunu jāpiedzīvo! Tagad visas paziņas riņķī apkārt žvadzinās, ka gājušas skatīties, kas pie Miltiņiem nomiris, ja jau bēru mašīna piebraukusi.
Vecais mērkaķis (Mairita) - LA, 2007.
Meldra nez kuro reizi pārlasīja aprakstītās rūtiņburtnīcas lapas un smagi nopūtās. Mājinieki gulēja. Likās, ka viss pasaules smagums pēkšņi uzgūlies viņai virsū. Meldra sēdēja pie virtuves galda un gribēja palikt te mūžīgi. Apsūnot kā vecs celms, ielaist saknes un neko nedomāt. Nedomāt!
Bet neiznāca.
Dzidra… Kāpēc tieši viņa? Neviena cita. Viņa! Resna, nesimpātiska, melnīgsnēja sieva, kura mammai likusi izliet tik daudz asaru… Meldra zināja, ka tētim Dzidra vienmēr, kopš jaunības ir patikusi; saprata, ka viņa laiku pa laikam par sevi atgādināja; nojauta arī, cik ļoti mammai tas sāp. Bet, izrādās, viņi vienmēr ir satikušies. Tā nav vienkārši dēka. Un arī dēku un īsa mirkļa romānu tēta mūžā bijis gana. Meldra arī par tiem zināja. Izrādās, ka tētis, mīļais, labais, bet vējainais tētis, dzīvodams ģimenē, vienmēr ir domājis par šo… Dzidru? Kāpēc tā nevarēja būt kāda cita? Kaut vai tā pati sīkaliņa Annīte? Klačīgā un vientiesīgā būtne, kas gružus slauka zem gultas? Vai Erna- samērā inteliģentā, bet dīvaini klīrīgā dāma, kurai puteklis uz bufetes stūra bija vesela traģēdija? Vai tā nevarēja būt vispār kāda cita- nezināma X. kundze, par kuru Meldrai nebūtu zināms itin nekas? Bet nē. Tā bija Dzidra.
Vajadzētu iet gulēt un nelauzīt galvu ne par ko. Rīt darbadiena. Bet Meldra te sēdēja kā sastingusi. Ko lai atbild tētim? Patiesību? Ka viņa nevar ciest šo Dzidru un ka viņas ievešana mammas dzimtas mājās būtu vislielākais apkaunojums mirušās piemiņai? Ka Meldra nevarēs skatīties, kā virtuvē pie plīts mammas vietā stampās šī resnā muca? Ka nekad nelasīs nokritušus, aprasojušus ābolus tēta dārzā tikai tāpēc, ka agrāk varēja iztēloties, ka nesen tāpat te staigāja mamma. Ka viņa joprojām neredzami iet blakus, izrādīdama, kas šogad dārzā izaudzis. Bet tagad visu to – māju, sētu un dārzu ar savu klātbūtni aizpildīs Dzidra? Ak, Dievs! Un ko par to visu teiks Artūrs un Dina? Kāpēc galavārdu un spriedumu tētis gaida tikai no Meldras?
Viņa vislabprātāk būtu ļauna un skarba, Meldra aiztrenktu Dzidru tālu prom, lai nekad mūžā nav jāredz. Jā, ko tad īsti? Ka tētis ir laimīgs? Kā viņš var? Kā viņš drīkst būt laimīgs ar šo melno vārnu? Viņa taču ir tik pretīga! Vai tiešām viņam to vajag? Bet tā ir nodevība. Pret mammu, pret viņas senčiem, pret visu, kas Meldrai ir svēts. Nē, viņa nevar teikt- jā vārdu. Kā Meldra mammai skatīsies acīs, kad kādreiz abas satiksies citā saulē? Vai drīkst tētim ļaut ievest mājās un dzīvē šo sievieti? Jebkuru citu, taču ne jau Dzidru. Kāpēc tētis šo padomu neprasīja Dinai? Viņa ir sieviete ar raksturu, pateiktu skaidru un gaišu slēdzienu. Viņa aizietu un iespļautu acīs šai Dzidrai.
Pēkšņi Meldra saprata, ka Dina tā arī izdarīs. Kad uzzinās… Ja uzzinās. Bet brālis? Un viņa sieva, Astrīda? Ak, Dievs, kas tas būs par skandālu! Artūrs ar Astrīdu vienmēr ir taisījušies par mantiniekiem. Vecākais dēls taču! Un, ja savieno abas mājas un zemes, iznāk liela saimniecība. Katrā ziņā otru māju var ieķīlāt bankā, lai saņemtu aizdevumu, var uztaisītu viesu māju, vai vēl kaut ko. Kaut ko tādu agrāk abi bija runājuši. Viņi būs šokā! Un Dina? Māsa neklusēs, bet aizies un izdemolēs tās Dzidras dzīvokli! Viņiem arī ir jāzina! Varbūt tomēr nav jāzina? Tikai- kas to viņiem pateiks? Tētis jau nu nē… Vai tas būs jāsaka Meldrai? Un, ja viņa aizliegs tētim precēties- ak, Dievs, cik tas izklausās dīvaini!- vai vienkārši saiet kopā ar šo sievieti? Vai tētis klausīs? Vai viņam Meldra jāklausa? Taču nē! Vai Meldra drīkstēs atbraukt pie tēta ciemos? Bet galvenais- vai viņai vairs to gribēsies? Vai viņa spēs, izlikdamās, ka viss ir kārtībā, staigāt pa istabām, kur saimniekos šī… Dzidra? It kā mammas nemaz nebūtu bijis?
Uguntiņa pelnos (Mairita)- LA, 2006.
Gunta atvēra acis un izberzēja no tām smago, murgaino miegu. Vesels bars mušu spindzēja uz loga rūts. Ko gan var gribēt, ja kūts tik tuvu mājai? Paskatījusies sev visapkārt, viņa savandītajā migā blakus pamanīja guļam vīrieti. Kāds nu tur vīrietis... kaimiņš Paulis... Ar visiem zābakiem un nospeķoto darba jaku. Tfū... Nu, nebija jau šajā mājā gulta nekāda svētnīca, bet ar visiem zābakiem... Cūka! Mežonīgi sāpēja galva. Sieviete paberzēja deniņus ar plaukstām un mēģināja iztrausties no kādreiz skaistā, divguļamā dīvāna. Kas tā par velna dziru, ko viņš atnesa? Sliktāks par jebkuru citu... Gunta iedomājās, ka vajadzētu uzmeklēt bērnus, bet nebija spēka. Gan jau kaut kur tepat skraida, kas viņus raus. Ja sameklēs, atkal tūlīt būs jātaisa ēst... Un no kā? Mājās jau sen nebija nekā vairāk par sīkajiem, sēklas kartupeļiem. Domāts jau bija visus sastādīt, bet kad nav ko ēst... Cik iestādīja, tik pietiks... Ak, debess, kurš gan tādā stāvoklī var domāt par saimniecību... Nez, kur ir Aldonis?
Sieviete ar grūtībām pieslējās kājās. Kājās viņai bija noskrandušas treniņbikses, bet muguru sedza puķains, savēlies svīteris. Mati varēja būt skaisti, ja tiktu izmazgāti un izsukāti. Bet tagad, pēc vakardienas pasēdēšanas, tie bija savēlušies un taukaini.
- Celies, tu, mērkaķi, - viņa guļošo bez ceremonijām sāka purināt. – Vai nu atnes aliņu vai kraties mājās!
- Tikai nesit, - atmodinātais vēl neapjēdza, kas ar viņu notiek. – Es nevienam neko sliktu nedarīju.
Gunta atmeta ar roku un piegāja pie spoguļa. Pretī lūkojās sagurusi un grumbaina seja.
Ak, toreiz? Es piegāju un paskatījos uz sevi. Man taču ir tikai trīsdesmit pieci gadi! Bet izskatās, ka gandrīz sešdesmit. Tas viss no grūtās dzīves. Es taču kādreiz biju skaistākā meitene tehnikumā... Toreiz man jau pirmajā kursā pielūdzēji ballītēs rindā stāvēja. Tagad neviens tam netic.. pat pašas bērni ne... Mamma vēl baidījās, ka apprecēšos pārāk agri.
Bet tajā, tehnikuma laikā, es biju kā traka samīlējusies Armandā no paralēlkursa. Man viņš bija visskaistākais, visgudrākais, vislabākais- stalts gaišmatis ar zilām acīm. Mācījās par mehāniķi. Visi viņa kursa puiši Armandu apskauda, lai gan meiteņu skolā netrūka. Man bija piekrišana... Bet es biju uzticīga, ar citiem nekoķetēju, kaut gan patīkami jau bija dzirdēt, ka kāds cits- teiksim, kāds Arnis vai Oskars gribot ar mani draudzēties. Bet es- nē un nē, kā no otrā kursa sākumā ieskatījos Armandā, tā ne ar vienu citu pat ballēs nedejoju. Gaidīju viņu no armijas kā tāda svētā mūķene... Pa to laiku man pat nejauši gadījās iepazīties ar vienu puisi, kas par varītēm gribēja tikties un draudzēties. Viņš bija manas kopmītņu istabiņas biedrenes brālis, smuks un jautrs, par mani vecāks, jau strādāja. Nebija jau tā, ka viņš man nepatiktu, bet es taču biju apsolījusi gaidīt Armandu, kurš tobrīd dienēja pirmo gadu. Vienu brīdi man pat iešāvās prātā tāds kā šaubu velniņš... Arī citi puiši laiku pa laikam aicināja satikties. Bet Armands man rakstīja tik mīļas un aizkustinošas vēstules, uz aploksnēm zīmēja sirsniņas, sapņoja par kāzām... Tikai vēlāk, kad viņš jau bija pārnācis no armijas un taisījāmies precēties, laikam sāku saprast, ka viņš nav nekāds sapņu princis... Tolaik man viņa gaišās uzacis komplektā ar retajiem vasaras raibumiem sāka atgādināt sivēna šņukuru. Varbūt tiešām nevajadzēja precēties? Bet es jau biju stāvoklī ar Didzi... Tik ilgi gaidot un nebaudot mīlestības priekus, likās, ka tūlīt viss iekavētais pēc viņa pārnākšanas jāizmēģina un tad arī vairs nekavējāmies pagaršot to “aizliegto augli”. Turklāt pa tiem diviem
gadiem vēstulēs tik daudzas reizes bijām apcerējuši kāzas un visu pārējo, ka likās kaut kā neērti atteikties. Neērti...