Drīzumā...

"Cerības diviem"

    Saule godam cepināja visus puskailos augumus, kas rosījās laukā. Vēl mazliet jāpastrādā un pusdienas būs godam nopelnītas. Jāsmejas, kādas nu tur nopietnas pusdienas, ja būvlaukumā nav ne elektrības, ne ūdens! Uz visiem četriem- Nauri, Justīni un abiem puikām bija līdzi paņemts vesels kalns ar sviestmaizēm un divas lielās limonādes pudeles.

-          Alise solījās piebraukt atceļā no Rīgas,- Justīne ieteicās.

-          Kur tad šoreiz izklaidējās?- Nauris pavaicāja.

-          Es nemaz tev nedrīkstu atklāt,- sieva kā pa jokam tielējās,- tas ir sieviešu noslēpums.

-          Bet tu jau neatklāsi, vienkārši noslēpumus vieglāk glabāt divatā. Vai trijatā... Vai pat četratā...

-          Nezinu, laikam šoreiz bija randiņš ar zviedru. Atbraucis ar prāmi uz dažām dienām

-          Varēja paķert šo līdzi, lai nāk talkā. Ieliksim ķerrā betonu, lai ved un iegāž pamatos.

-          Tā nu nevar ar ārzemniekiem apieties, Alisei visi plāni sabruks. Ja viņš ieraudzīs, kā te iezemieši cīnās, būs šoks uz ilgu laiku. Tu taču negribi viņam sagādāt morālo traumu?

-          Mjā, tas gan. Tādus brīnumus viņš savā dzīvē nebūs redzējis, bet palīgi nudien neskādētu... Varbūt vēlreiz runāt ar māsu un viņas vīru? Kādreiz solījās palīdzēt. Žēl, ka tev nav vismaz piecu brāļu, spēcīgu un varenu. Vēlams- naudīgu.

-          Žēl, protams, bet tev arī nav... Kam sūdzēties? Braukšu pie tavas mammas, prasīšu, kāpēc Naurim ir tikai viena māsa? Kas par lietu?

-          Mamma, vai beidzot mēs ēdīsim?- ievaicājās vecākais no dēliem, brūni nosauļojies pusaudzis- Edžus.- Man reāli kurkst vēders.

-          Nu, labi, taisām pauzi,- tēvs piekrita.- Esat čakli pastrādājuši.

-          Paklau, - sadalījusi sviestmaizes, Justīne domīgi ieminējās,- atceries, ka tad, kad pirkām zemi un grasījāmies celt māju, visi kā viens teicās braukt palīgā? Kur viņi ir?

-          Nekas, tiksim galā paši. Maz pamazām virzāmies uz priekšu, redzi pati. Ja tikai būtu vairāk laika par tām divām brīvdienām.

-          Un naudas...

-          Kad uzcelsim pamatus ar saviem spēkiem, banka solīja kredītu papildināt, jo nu šis zemes gabals būs kļuvis vērtīgāks. Tā palēnām būvēsimies.

-          Ko darīsim, ja neiedos?

-          Tāpat vien pa drusciņai celsim. No tavas algas mazliet, no manas. Varbūt kāda prēmija uzradīsies vai algas pielikums. Pašlaik viss iet uz labo pusi.

-          Zini, es vienreiz iedomājos, ka celt savu māju- tas ir tik kolosāli. Visu paši esam izplānojuši, izdomājuši, vislabāko projektu atraduši. Tas nav tā, kā nopirkt gatavu, vecu māju, kur nezin kas ir mājojis. Tur vienā istabiņā tantiņa nomirusi, citā kaktā āderes- nevar gulēt. Vai atkal- koki sastādīti pie pašas mājas, skaties ik dienu un domā- lūzīs tā liepa vētrā vai ne? Zāģēt arī bail, ka neuzkrīt uz mājas. Bet te... Sapņaini! Visu izdarīsim, kā paši esam vēlējušies.


"Staņislavs" 

       Stasis atlieca muguru un paskatījās saulē. Drīz pusdienlaiks, jāiet uz māju. Darbs pavasarīgajā gaisā uzdzina milzu apetīti, taču gribējās darbu pabeigt. Necik daudz te darāmā nebija- jāuzrok mātes dārzeņu dobes, taču kaitināt Juzefu un stiept darāmo garumā negribējās, viņai bija šerps raksturs. Tuvojās Staņislava diena, tajā noteikti esot jāstāda sīpoli. Smieklīgi, ko tikai tie sievišķi neizdomā! Vai nav vienalga, kad šos iestāda? Vietējie latvieši no senseniem laikiem esot turējušies pie tādiem, droši vien pašu izdomātiem noteikumiem- gan dārzā, gan kūtī, gan malkas ciršanā. Var jau būt, ka kāda daļa patiesības tur ir, piemēram – mājas celšanai derēja baļķi no kokiem, kas zāģēti dilstošā mēnesī un vislabāk ziemā, kad necirkulē sulas. Mēbeļu taisīšanai atkal vajag mežā iet citā laikā. Tomēr pašam Stasim gan tas viss likās par sarežģītu. Dzelži, tehnika- jā, tur tiešām viņam nagi niezēja! Un vispār- Staņislavs taču ir polis, ne latvietis. Dzimis un izaudzis te, Latgalē, tomēr ne par latvieti, ne latgalieti tāpēc nav palicis? Poļu asinis... To viņš ne reizi vien bija dzirdējis arī par sevi sakām- īpaši, kad skolā gadījās sakauties ar citiem puikām. Mamma Juzefa, protams, pati ir poliete, bet bija lietas, ko viņa no vietējām sievām iemācījusies un stingri ievēroja. Dārza darbos mammas vārds bija likums. Un Staņislava vārda diena kā akmenī iekalta ar stādāmajiem sīpoliem! Uz svētku dienu neizdzerta alus glāze nebija tik svarīga- ja sanāks, labi, ja nē- iztiks!-  un nevarēja sacensties ar šo nekur nerakstīto likumu.

  Lāpsta atkal un atkal dūrās zemē, lai paceltu un apgrieztu pa ziemu sablīvējušos augsni, sīkstu un smagu. Zemes kukuržņi spīdēja, atklādamies saulei, retumis izkrita pa sliekai. Zeme te, Latgalē, nebija no treknajām, tomēr raža izauga. Sviedri pilēja, plūda pār pieri un koda acīs. Eh, jāpabeidz un jādodas paēst. No domas vien mutē saskrēja siekalas. Ja varētu dabūt kārtīgu, ceptas gaļas šķēli! Ar kartupeļiem… Visticamāk tomēr, ka būs uztaisīta vienkārša miežu putra, labākajā gadījumā ar pērnā sālītā speķa krikumiem. Pavasarī ar iztiku vienmēr ir plānāk, cūka nokauta, vistas tiek paturētas olu dēšanai. Nav ko niekus prātot, tikko beidzies karš, kāda gan var būt izēšanās? Labi, ja vispār ir kāds ēdiens, ar ko remdēt izsalkumu. Kad veselas dažādu tautību zaldātu ordas pāri gājušas, iztīrot visus krājumus ikvienā lauku mājā un pagrabā, jāpriecājas, ka Juzefai izdevies ko neko noslēpt.