Drīzumā...

"Staņislavs" 

       Stasis atlieca muguru un paskatījās saulē. Drīz pusdienlaiks, jāiet uz māju. Darbs pavasarīgajā gaisā uzdzina milzu apetīti, taču gribējās darbu pabeigt. Necik daudz te darāmā nebija- jāuzrok mātes dārzeņu dobes, taču kaitināt Juzefu un stiept darāmo garumā negribējās, viņai bija šerps raksturs. Tuvojās Staņislava diena, tajā noteikti esot jāstāda sīpoli. Smieklīgi, ko tikai tie sievišķi neizdomā! Vai nav vienalga, kad šos iestāda? Vietējie latvieši no senseniem laikiem esot turējušies pie tādiem, droši vien pašu izdomātiem noteikumiem- gan dārzā, gan kūtī, gan malkas ciršanā. Var jau būt, ka kāda daļa patiesības tur ir, piemēram – mājas celšanai derēja baļķi no kokiem, kas zāģēti dilstošā mēnesī un vislabāk ziemā, kad necirkulē sulas. Mēbeļu taisīšanai atkal vajag mežā iet citā laikā. Tomēr pašam Stasim gan tas viss likās par sarežģītu. Dzelži, tehnika- jā, tur tiešām viņam nagi niezēja! Un vispār- Staņislavs taču ir polis, ne latvietis. Dzimis un izaudzis te, Latgalē, tomēr ne par latvieti, ne latgalieti tāpēc nav palicis? Poļu asinis... To viņš ne reizi vien bija dzirdējis arī par sevi sakām- īpaši, kad skolā gadījās sakauties ar citiem puikām. Mamma Juzefa, protams, pati ir poliete, bet bija lietas, ko viņa no vietējām sievām iemācījusies un stingri ievēroja. Dārza darbos mammas vārds bija likums. Un Staņislava vārda diena kā akmenī iekalta ar stādāmajiem sīpoliem! Uz svētku dienu neizdzerta alus glāze nebija tik svarīga- ja sanāks, labi, ja nē- iztiks!-  un nevarēja sacensties ar šo nekur nerakstīto likumu.

  Lāpsta atkal un atkal dūrās zemē, lai paceltu un apgrieztu pa ziemu sablīvējušos augsni, sīkstu un smagu. Zemes kukuržņi spīdēja, atklādamies saulei, retumis izkrita pa sliekai. Zeme te, Latgalē, nebija no treknajām, tomēr raža izauga. Sviedri pilēja, plūda pār pieri un koda acīs. Eh, jāpabeidz un jādodas paēst. No domas vien mutē saskrēja siekalas. Ja varētu dabūt kārtīgu, ceptas gaļas šķēli! Ar kartupeļiem… Visticamāk tomēr, ka būs uztaisīta vienkārša miežu putra, labākajā gadījumā ar pērnā sālītā speķa krikumiem. Pavasarī ar iztiku vienmēr ir plānāk, cūka nokauta, vistas tiek paturētas olu dēšanai. Nav ko niekus prātot, tikko beidzies karš, kāda gan var būt izēšanās? Labi, ja vispār ir kāds ēdiens, ar ko remdēt izsalkumu. Kad veselas dažādu tautību zaldātu ordas pāri gājušas, iztīrot visus krājumus ikvienā lauku mājā un pagrabā, jāpriecājas, ka Juzefai izdevies ko neko noslēpt.

 


Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .