Drīzumā...

"Tante Vilhelmīne"

-          Kas ta` šovakar vakariņās būs?- Villija apvaicājās, kad Rudīte ķērās pie gatavošanas.

-          Frikadeļu zupa,- sieviete atbildēja, bet tūlīt sāka taisnoties, jo tantei gaļa varēja nepatikt.- Tu vari sev frikadeles nelikt, ja negribi, bet tās ir no vistas maltās gaļas. Nav nemaz treknuma. Ieliesi tikai zupiņu ar dārzeņiem.

-          Ā, nu vistas gaļu es varu, tai nav holesterīna,- Vilhelmīne bija neticami moža.- Viendien televizorā skatījos to Roberto šovu, tur viena aktrise… Nu šitā… Kā viņu sauca? Tāda tieva, melniem matiem un sarkanām lūpām… Eh, aizmirsu… Viņa taisīja zupu no melonēm, grūbas lika klāt un laikam ingveru arī.

-          Izklausās diezgan briesmīgi.

-          Nē, pats Roberto nogaršoja un teica, ka ir ļoti laba. Tu arī varētu tādu uztaisīt. Vai nevari noskatīties un pierakstīt to recepti, kad būs raidījuma atkārtojums?

-          Ko viņš citu lai saka? Ka nav ēdams? Viņam tāds darbs- parunāties, izklaidēt un slavēt. Galvenais, lai jautri! Nezinu, vai tu maz tādu ēstu.

-          Nē, tak viņš skaidri un gaiši priecājās, ka viņam garšo.

-          Vai viņš kādreiz ir teicis ko citu?

-          Būtu man riktīgie produkti, es pati uztaisītu, ja tu negribi. Tev vienkārši slinkums, nekas cits,– vecā sieva manāmi sabozās. Rudīte nopūtās. Viņa labi zināja, ka nevar atklāti teikt, ko domā, vajag Villijai visu runāt pa prātam, bet kārtējo reizi bija kļūdījusies.- Paklau, kāpēc tu tās frikadeles taisi ar karoti? Es savulaik vienmēr plaukstās saviļāju apaļas, saliku uz dēlīša un tad sametu zupā pa vienai. Kaut kur man pat mētājās tāda frikadeļu taisāmā standziņa. Ja neesat izsvieduši, vajadzētu būt.

-          Vai nav vienalga, kā?- Rudīte domīgi atteica, liekot verdošajā ūdenī frikadeles.

-          Es šitādus pigorus redzu pirmo reizi dzīvē!- Vilhelmīne sašuta.- Manā laikā nekad tā nedarīja.

-          Vistas maltā gaļa līp pie rokām, tā ir staipīga. Vai labāk viļāt pa rokām, lai puse pielīp pirkstiem?

-          Šitā viņas nesanāk apaļas!- šie iebildumi bija neapstrīdami un pamatoti.

-          Kāda starpība vai tu apēd apaļu vai iegarenu frikadeli? Garša no tā nemainās.

-          Nu…- Villijai laikam aptrūkās argumentu,- bet tomēr- manā laikā tā nebija. Špāsīgi gan tu izdaries.

-          Tavā laikā arī zupas no melonēm un ingvera netaisīja.

-          Tu tikai negribi man klausīt,- tante sapīka.- Jums, jaunajiem, vienmēr tik lielas galvas…

-          Kādi mēs vairs jaunie, - Rudītes nopūta bija neviltota,- drīz mazbērnus jāgaida.

"Stacijas stāsti" 

   Renāte bija nogurusi. Visa šī diena ar savu neplānoto un juceklīgo saturu kaitināja. Vispirms viņai bija jābrauc pie māsas, lai palīdzētu izravēt dārzu. Jābrauc... Ar vilcienu, protams, jo mašīna jau labu laiku bija servisā un nevienam netika skaidrs- ko ar to tik ilgi dara. Vīrs nez kādēļ vilcinājās un nevarēja pasteidzināt remontdarbus. Sākumā taču tika konstatēts, ka vaina autiņam ir neliela.

   Un māsa... Galu galā viņai bija sava ģimene un dzīve, Renātes prātam- neizdevusies, bet vai viņai jābūt par pasaules lāpītāju? Galu galā- atvaļinājuma laikā Renāte varētu nodarboties ar ko sakarīgāku par māsas dārza ravēšanu. Ar ko? Kas zina... Pat bezjēdzīga gulēšana zālē viņai likās vērtīgāka, nekā darbs pie Jūlijas. Tomēr pati bija piekritusi, ko gan darīt?

  Tagad viņai atlika iesēties vilcienā un braukt mājās. Sasvīdusi, nikna un dusmīga uz visu pasauli- to viņa nemaz nebaidījās sev atzīt. Turklāt šajā panīkušajā stacijā, kurā no iekšpuses un ārpuses tika veikti vērienīgi remontdarbi, nebija ne avīžu kioska, ne kafijas automāta, pat par vispieticīgāko ēstuvi nemaz nerunājot. Renāte labprāt būtu nopirkusi sev kādu žurnālu, kādu kafijas tasi, lai izvēdinātu domas, taču- nekā. Viņa juta, ka dusmas viņā aug augumā, bet mēģināja apvaldīties. Nekas. Nekas... Elpo dziļi... Tūkstošiem cilvēku ik dienas brauc vilcienos un ir dzīvi un veseli. Viņa brauks, skatīsies pa logu un meditēs. Tik sen nebija iznācis vienkārši vērot garām slīdošas ainavas, jo mūžīgā steiga pie auto stūres neļāva daudz skatīties visapkārt.

   Vilciens, elsdams un stenēdams, pieripoja peronam un Renāte iekāpa. Jā, te nu bija- cerības uz rāmu meditāciju saplaka kā pārplīsis ziepju burbulis. Vagons bija pilns ar braucējiem, vienā tā galā ar saviem velosipēdiem iepletušies riteņbraucēji, pa celiņa vidu skraidelēja kabatas formāta suņuks. Sēdeklis pie loga ar skaistu skatu bija jāaizmirst. Dažas vietas, par laimi, tomēr izrādījās brīvas. Renāte, neko nevaicādama, apsēdās blakus panīkuša izskata vīrelim, kurš, liekas, brauca no darba. Droši vien kāds melnstrādnieks. Galu galā, vai nav vienalga?