Vēstules no Vācijas,   "Ieva", 2002.

   Esmu pārgurusi, ceru uz kārtīgu atpūtu un draudzīgu  patērzēšanu ar tautiešiem, kaut arī pagaidām nepazīstamiem. Telefona sarunā ar manu kaimiņieni viņi bijuši ļoti saprotoši un teikuši, lai braucot droši. Neko īpašu gan piedāvāt nevarot, bet – ak, kungs, vai tad man vajag ko īpašu? Gribu tikai uz kādu brīdi apmesties un lūgt palīdzību darba meklējumos. Vāciski taču neprotu, pat avīžu sludinājumi man neko neizsaka, bet viņiem te ir savs paziņu loks, arī bērni tepat dzīvo un strādā, un tiem ir atkal savi paziņas... Gan pa to laiku arī kādu mazu būcenīti, kur apmesties, atradīšu. Galu galā, esmu nobriedusi staigāt pa visiem lielākajiem iestādījumiem – kafejnīcā, veikaliem, u.t.t. un vaicāt (gan tikai angliski) pēc darba. Vai nu nekas neradīsies?

  Pēc pirmā “labdien”, nākošie vārdi, diemžēl, ir – “šeit pie mums jūs gan nakšņot nevarēsiet”... Jūtos kā pļauku dabūjusi, bet vēl neaptveru, ko tagad darīt. Uz šādu notikumu pavērsienu neesmu gatavojusies. Izpakoju savus nelielos ciemakukuļus. Kundze ir cēlusies no Valmieras puses, tādēļ speciāli biju piemeklējusi viņas dzimtenē ceptu maizīti. Jūtu, ka tūlīt man sāks birt asaras... Gribu būt nosvērta un solīda, bet nevaru sev neko padarīt, tās neizbēgami sāk ritēt pār vaigiem, jo arī pārgurums liek sevi manīt. Mani apsēdina viesistabā un sākam runāties, cik nu es to šobrīd vispār spēju. Līču pāris nesaprot, kā var tā – “uz dullo” braukt uz Vāciju meklēt darbu. Arī te esot liels bezdarbs un, bez tam, tas taču nav likumīgi. Ko gan es esot domājusi.  Kā tā varot? Droši vien pavisam ne ļauni domātie vārdi manas asaras nenožāvē. Tieši tobrīd piezvana mans vīrs, apvaicāties, vai laimīgi esmu atceļojusi. Atceļojusi gan, bet vai laimīgi? Nespēju lāgā parunāt, jo nezinu pat, kur šovakar nakšņošu. Varbūt stacijā vai parkā uz soliņa?

Puika Jurka Padomju armijā,   "Ilustrētā Vēsture" , 2012.

 1978. gada vasara
   (..) Pašreiz stāvu vaktē pie telefoniem. Ar gulēšanu švaki – trīs diennaktis ap trim stundām. Tagad skaitos īsts zaldāts. Baigs dūcis pie sāniem, ik pēc divām stundām jāiet stāvēt tornī. Skaitos remontrotā. 4. jūnijā nodevu svinīgo zvērestu pie tanka pieminekļa un savus vārdus apstiprināju ar parakstu. Tai dienā piešķīra pirmo brīvo pēcpusdienu, iepazinos ar zooparku, nedaudz ar pilsētu, biju pie fotogrāfa. Esmu nelielos parādos.
    Otrā dienā aizdzina visu rotu kaut kādos krūmos uz Jantarnajas pusi, sākam sagatavot vasaras nometni sev un kājniekiem. Nodzenamies krietni, jo trīs jaunos zaldātiņus komandē visi, sākot ar vienkāršu stariku. Trakākais, ka bieži dod idiotiskus darbus. Tā veselu dienu ar lāpstu rakām taisnus grāvīšus pļavā, lai kājniekiem būtu, kur līdzināties. Otru visu dienu ar lāpstu nācās pļaut zāli, tā kā ķepas tulznās, bet prieka nekāda. Ceļam milzu telti – ēdnīcu, roku tualeti astoņsimt dibeniem.
   Ar ēšanu švaki – norma un viss, pat maize ar normu. Pārtiekam tikai no putrām, daudzas no tām pirmo reizi redzu. Apetīte lieliskā, tā kā sariju jebkuru pavāra brīnumu. Ļoti, lūdzu, atsūti bārdas agregātu un pretodu smāķi trim mēnešiem, kamēr būšu mācībās un remontēšu tankus. Neesmu pretī, ja atradīšu kādu ledeni vai citu tamlīdzīgu deficītu. (..)
Veči pārāk nelec uz auguma. Kaut gan pēc ēšanas jāmazgā pieci veču katli. Bija konflikts ar manu seržantu, dabūju narjadu par to, ka nenodzinu bārdu. Staigāju trīs dienas kā partizāns, visi savas žiletes taupa, bet manas nospēra.
Rotā ir viens latvietis un viens igaunis, ar tiem tīri labi satieku. Ir jau arī pretīgi rupuči, no tiem izvairos, jo, ja sadotu pa galvu, saceltu visus večus pret sevi. (..) Vispār dzīvot var, ja cenšas grozīties. Vaktē tornī stāv mana mūmija no dēļa un šineļa, tumsā gaužām līdzīga. Pats apakšā mierīgi snauduļoju.