Kāpēc ne šodien?
Pieļauju, ka tā notiek ne tikai ar mani. Teiksim, cilvēks pamostas un iedomājas, ka vajadzētu:
a) doties sēņot; b) aizbraukt uz jūru; c) piezvanīt sen nesatiktam cilvēkam; d) nopirkt biļetes uz teātri; e) sameklēt sev jaunu darbu/nodarbi; utt ...varat turpināt katrs pats savu vēlmju un ieceru rindu...
Tomēr, kā tas gadās, kā ne, daudzi labie nodomi tiek atlikti un atlikti no dienas uz dienu. "Ko par mani padomās? Man neizdosies? Slinkums celties tik agri... Es taču to nekad neesmu darījis... Viņa pati man var piezvanīt, kāpēc vienmēr es? Tā neviens nedara... Ja nu par mani kāds pasmiesies?" Arī attaisnojumu rindu varat turpināt katrs pats savu.
Diemžēl, notiek tā, ka kādu cilvēku vairs nekad dzīvē nevarēsim sazvanīt... Sēņu sezona ir beigusies, tā arī nesākusies (kas gan ir salīdzinoši mazākais no zaudējumiem dzīvē)... Un, kas vistrakākais- laiks, kurā to varējām izdarīt, ir pagājis uz neatgriešanos.
Patiesībā katrs no cilvēkiem ir aizņemts visvairāk pats ar sevi un citu darīšana vai ne-darīšana visus neinteresē. Es neesmu nekāda priekšzīmīgā darītāja, es tieši tāpat atlieku, svārstos, velku garumā. Taču, ja tā padomā, ka viens vai divi no pasaulē mītošajiem teju astoņiem miljardu iedzīvotājiem pasmiesies par mani un pagrozīs pirkstu pie deniņiem- vai tas ko maina manā dzīvē un nodomos?
Neatliksim, pamēģināsim jau šodien. Un rīt atkal. Parīt un aizparīt arī...