Puikas un upenes
17. augusts, 2015 pl. 13:00
Visas vasaras garumā uz Daugavu gar māju peldēties nāca trīs puikas, laikam trīs draugi, viens lielāka auguma, divi sīkāki. Apmēram piektā vai sestā klase, kas pēc izskata var tā pateikt... To nu viņiem nevar- liegt, tauvas josla un upe ir pieejama visiem. Taču katru reizi pēc peldes puikas piestāja pie dārza upeņu krūmiem, lai pamielotos ar ogām. Tas nu gan mani mazliet sapiktoja, -jā!- nevis sadusmoja, bet tieši sapiktoja. Upeņu ir ļoti daudz, neviens tās visas nenolasīs, taču puišeļi nedrīkst pierast pie tā, ka var mieloties svešos dārzos. Taču darīja viņi to konsekventi ik reizes pēc peldes, neskatoties pat uz to, ka kāds mājinieks bija tuvumā vai suns rēja atspēries. Savā ziņā viņi līdzinājās trim musketieriem, kuriem upeņu ēšana bija zināms azarts. Dažkārt viņiem tika aizrādīts, ka tā darīt nav glīti, dažreiz vienkārši iztālēm pakratīts ar pirkstu, taču savu artavu viņi katru dienu mutēs iemeta. Par spīti visam. Sev par prieku. Ar azartu. Aizliegtās lietas taču dod tādu adrenalīnu...Vasaras beigās netālu no mājām uz šosejas notrieca vienu zēnu. Cilvēki runāja, ka trīs puišeļi esot gājuši mājās no peldes un viens nav pagaidījis aizbraucam mašīnu. Puika notikuma vietā miris. Kad nākamajā dienā uz upi atnāca tikai divi puikas, es sapratu... Viņi nokārtām galvām kā nosodītie pagāja garām gatavajām upenēm, uz tām pat nepaskatoties.
Ak, puikas, puikas... Kur jūsu trīs musketieru draudzība bija tajā brīdī, kad trešo vajadzēja pieturēt aiz rokas? Adrenalīns? Tagad jūs zināsiet, tagad jūs visu mūžu to atcerēsieties un kādreiz pateiksiet saviem dēliem. Bet- par kādu cenu?
Dievs ar visām upenēm... Nebija taču žēl, tas tikai tā- kārtības labad... Tās tāpat nobirs, nevienam nevajadzīgas. Bet es pat nezinu tā puikas vārdu... Ak, jā- tagad zinu. No bēru sludinājumiem...