" Paņem mani sev līdzi..."- Jumava, 2018. (bērniem)
Diena tuvojās noslēgumam, saulīte pamazām slīdēja aiz apvāršņa, atstādama debesīs vien sarkanas švīkas. Pilsētas nomalē, meža malā atradās liela, nožogota teritorija ar daudziem maziem mājoklīšiem suņiem un kaķiem. Cilvēki to sauca par dzīvnieku patversmi. Pa dienu tajā kūsāja darbs, dzīvnieciņus baroja, ārstēja, apmīļoja, izstaidzināja, visu dienu bija ņudzeklis, rēja suņi, staigāja cilvēki, taču vakarā, kad šeit palika tikai sargs, viss noklusa un dzīvnieki palika tumsā. Spīdēja tikai pāris laternas stabu galos.
- Rīt laikam būs lietus, - ievaidējās visvecākā šīs mājas iemītniece, raibā sunene Mērija ar klibo kāju.- Man sāp visi kauliņi.
- Tie kauli tev sāp vienmēr,- attrauca viņas kaimiņš Džeris no blakus būra.- Tas no grūtās dzīves. Man, piemēram, dzirde vairs nav agrākā. Sargāt laikam nevarētu, tāpēc esmu te.
- Ak, Džerīt, - Mērija smagi nopūtās,- maniem kauliņiem tiešām ir daudz nācies ciest. Kad nomira mana saimniece, es paliku nevienam nevajadzīga. Iedomājies tikai? Es pratu lieliski riet, sadzirdēju vissmalkāko aizdomīgo čaboņu vistālākājā pagalma nostūrī. Mājās neviens nevarēja ielavīties, manis nepamanīts...
- Un ko tu darīji? Tikai uzrēji vai uzreiz kodi?- Džeris interesējās.
- Sākumā es ierējos, lai ciemiņš saprot, ka ir ieraudzīts, pēc tam skrēju klāt apskatīties. Reizēm atbrauca saimniecei pazīstami cilvēki, tad es tikai laipni pavēcināju asti un nolaizīju kādam roku. Ja tie bija svešinieki, tad rēju pavisam citādi, lai kāds iznāk no mājas apskatīties. Dažreiz es pārcentos un tad mani sabāra. Atceros, bija tāda sieviete, kas vienmēr atbrauca uz divriteņa, viņi sauca to par pastnieci. Man visvairāk nepatika tie spīdīgie riteņi, kas griezās tā, ka acīs ņirbēja, bet pastniece laikam domāja, ka reju tieši uz viņu. Tomēr man patika, ka no manis drusku baidās...
- Es gan visu laiku sēdēju pie ķēdes, tāpēc rēju kā negudrs, citreiz aiz garlaicības. Garām staigāja gan cilvēki, gan kaķi, skrēja citi suņi, bet es nevarēju necik prom tikt no savas būdas un ķēdes. Dzirdēju, ka ļaudis runāja, ka es visu laiku žvankstot... Nez, kas tas ir? Laikam viņi tā sauc riešanu? Bet ko tad citu es būtu varējis visu dienu sadarīt? Labi, ja kāds zvirbulis vai vārna atlidoja pie manas bļodas, vismaz mazliet izklaidējos. Tauriņi un mušas neskaitās.
- Visbriesmīgāk bija, kad saimniece nomira,- Mērija atcerējās.- Tad augām dienām neviens nenāca, pat tā pastniece ne. Neviens man vairs nedeva paēst siltu putru ar ādiņām un kauliņiem. Ņammm, cik tā bija garda! Kad atceros savu saimnieci, gribas kaukt aiz bēdām! Reizēm kaimiņiene pārmeta pār žogu kādu maizes riku vai desas gabaliņu.
- Un kas notika pēc tam?
- Tu taču visu zini, kāpēc prasi? Mēs ar tevi te dzīvojam tik sen, abi visu esam izrunājuši.
- Tāpat vien, miegs īsti nenāk.