Bračka- Ezerrozes grāmatas, 2020.

30. decembris, 2020 pl. 15:31, Nav komentāru

Renārs iegāja savā istabā, ieslēdza datoru, uzlika mūziku un iegāzās gultā. Mājās! Bija tik labi... Brāļa un Adrijas konflikti gan bojāja garastāvokli, taču pie abu kašķēšanās bija pierasts. Kad Renārs gribēs dzīvot kopā ar kādu meiteni, nekad nedarīs viņai pāri tā, kā bračka. Reizēm pat likās, ka tie abi ir kopā tikai tāpēc, lai strīdētos. Renārs nesaprata, kāpēc brālis visu laiku dara Adrijai pāri, taču iedziļināties necentās. Varbūt Adrija pati ir kaut kādā veidā vainīga? Kāda viņam daļa? Nav nekāds laulību konsultants, galu galā. Bet kaut kā nepareizi tas viss likās.
   Klausoties skaļo mūziku, puisis nemanot bija aizmidzis. Sapņos rādījās mamma, kura rājās par nekārtīgo istabu, turpretī Renārs gribēja teikt, ka viņa ir tālu prom, tāpēc par bardaku nevar bārties. Pēc brīža izrādījās, ka viņš dzīvo nevis Latvijā, bet pie vecākiem Mančesterā… No dīvainā sapņa uzmodināja Elvja balss.
-         Kas ir, sīkais? Čillo?
-         Mmm, aizmigu laikam,- Renārs, nelaikā pamodināts, sabozās. Bez segas bija kļuvis vēsi.
-         Ko pa naktīm dari, ja tagad krāc? Šodien vilksies uz „Artemīdu”?
-         Nezinu. Tu esi otrais, kas man to prasa. Varbūt. Vēl neesmu izdomājis. Kas tad ir?
-         Es iedomājos, ka tu man varētu aizdot kādu desmitnieku, mēs uztusētu kopā. Es toč iešu.
-         Un Adrija?- Renārs neizpratnē vaicāja.
-         Ko Adrija? Kas tad sīko skatīsies? Viņa nekur nevar aiziet.
-         Tu iesi viens pats?- puisis joprojām nesaprata.
-         Nē, mums ir sava kompānija,- Elvis sāka uzskaitīt savus draugus un draudzenes.- Būs jautri. Tikai algu vēl neesmu saņēmis un muča man vairs lāgā negrib naudu sūtīt. Atsūta tik, cik vajag elektrībai un visiem rēķiniem. Es šomēnes nemaz neesmu samaksājis par telefonu.
-         Man arī atsūta maz- cik vajag skolai, dzīvošanai. Nemaz nepaskatījos, vai kontā vēl ir nauda.
-         Tu tikai nemuldi, ja? Nezini, kas tev kontā? Skaidrs, ka tev dod vairāk, tu nestrādā un skaities viņu apgādībā. Viņiem tev ir jāsūta, citādi nomirsi badā un visādas bērnu aizsardzības vecenes viņus iesūdzēs tiesā. Bet es, redz- esmu liels, ha! Man esot jānopelna pašam. It kā tas būtu tik vienkārši. Darba nekur nav. Iedosi vismaz piecīti?
-         Man makā kādi trīs eiriki sīcenē.
-         Derēs tie paši!
-         Paklau, bet Adriju tev nevajadzētu atstāt vienu pašu,- Renārs izkratīja no maka sīknaudu.

- Ko tu saproti, sīkais! Viņu nekas neinteresē, tikai pamperi un putras. Es negribu visu laiku runāt tikai par bērna kaku krāsu un to, ko iemācījušies viņas stulbo draudzeņu bēbji. Un tie māmiņu forumi vispār ir vāks! Tev vajadzētu dzirdēt tās sarunas, kad pie viņas atnāk kāda cita klukste ar savu sīko! Katastrofa! Nekas, kad paaugsies, sapratīsi. Mums vajag brīvību vienam no otra, nevis visu laiku kasīties pa māju.

Bračka- Ezerrozes grāmatas, 2020.

Nav komentāru

Komentēt