Uguntiņa pelnos (Mairita)- LA, 2006.
Gunta atvēra acis un izberzēja no tām smago, murgaino miegu. Vesels bars mušu spindzēja uz loga rūts. Ko gan var gribēt, ja kūts tik tuvu mājai? Paskatījusies sev visapkārt, viņa savandītajā migā blakus pamanīja guļam vīrieti. Kāds nu tur vīrietis... kaimiņš Paulis... Ar visiem zābakiem un nospeķoto darba jaku. Tfū... Nu, nebija jau šajā mājā gulta nekāda svētnīca, bet ar visiem zābakiem... Cūka! Mežonīgi sāpēja galva. Sieviete paberzēja deniņus ar plaukstām un mēģināja iztrausties no kādreiz skaistā, divguļamā dīvāna. Kas tā par velna dziru, ko viņš atnesa? Sliktāks par jebkuru citu... Gunta iedomājās, ka vajadzētu uzmeklēt bērnus, bet nebija spēka. Gan jau kaut kur tepat skraida, kas viņus raus. Ja sameklēs, atkal tūlīt būs jātaisa ēst... Un no kā? Mājās jau sen nebija nekā vairāk par sīkajiem, sēklas kartupeļiem. Domāts jau bija visus sastādīt, bet kad nav ko ēst... Cik iestādīja, tik pietiks... Ak, debess, kurš gan tādā stāvoklī var domāt par saimniecību... Nez, kur ir Aldonis?
Sieviete ar grūtībām pieslējās kājās. Kājās viņai bija noskrandušas treniņbikses, bet muguru sedza puķains, savēlies svīteris. Mati varēja būt skaisti, ja tiktu izmazgāti un izsukāti. Bet tagad, pēc vakardienas pasēdēšanas, tie bija savēlušies un taukaini.
- Celies, tu, mērkaķi, - viņa guļošo bez ceremonijām sāka purināt. – Vai nu atnes aliņu vai kraties mājās!
- Tikai nesit, - atmodinātais vēl neapjēdza, kas ar viņu notiek. – Es nevienam neko sliktu nedarīju.
Gunta atmeta ar roku un piegāja pie spoguļa. Pretī lūkojās sagurusi un grumbaina seja.
Ak, toreiz? Es piegāju un paskatījos uz sevi. Man taču ir tikai trīsdesmit pieci gadi! Bet izskatās, ka gandrīz sešdesmit. Tas viss no grūtās dzīves. Es taču kādreiz biju skaistākā meitene tehnikumā... Toreiz man jau pirmajā kursā pielūdzēji ballītēs rindā stāvēja. Tagad neviens tam netic.. pat pašas bērni ne... Mamma vēl baidījās, ka apprecēšos pārāk agri.
Bet tajā, tehnikuma laikā, es biju kā traka samīlējusies Armandā no paralēlkursa. Man viņš bija visskaistākais, visgudrākais, vislabākais- stalts gaišmatis ar zilām acīm. Mācījās par mehāniķi. Visi viņa kursa puiši Armandu apskauda, lai gan meiteņu skolā netrūka. Man bija piekrišana... Bet es biju uzticīga, ar citiem nekoķetēju, kaut gan patīkami jau bija dzirdēt, ka kāds cits- teiksim, kāds Arnis vai Oskars gribot ar mani draudzēties. Bet es- nē un nē, kā no otrā kursa sākumā ieskatījos Armandā, tā ne ar vienu citu pat ballēs nedejoju. Gaidīju viņu no armijas kā tāda svētā mūķene... Pa to laiku man pat nejauši gadījās iepazīties ar vienu puisi, kas par varītēm gribēja tikties un draudzēties. Viņš bija manas kopmītņu istabiņas biedrenes brālis, smuks un jautrs, par mani vecāks, jau strādāja. Nebija jau tā, ka viņš man nepatiktu, bet es taču biju apsolījusi gaidīt Armandu, kurš tobrīd dienēja pirmo gadu. Vienu brīdi man pat iešāvās prātā tāds kā šaubu velniņš... Arī citi puiši laiku pa laikam aicināja satikties. Bet Armands man rakstīja tik mīļas un aizkustinošas vēstules, uz aploksnēm zīmēja sirsniņas, sapņoja par kāzām... Tikai vēlāk, kad viņš jau bija pārnācis no armijas un taisījāmies precēties, laikam sāku saprast, ka viņš nav nekāds sapņu princis... Tolaik man viņa gaišās uzacis komplektā ar retajiem vasaras raibumiem sāka atgādināt sivēna šņukuru. Varbūt tiešām nevajadzēja precēties? Bet es jau biju stāvoklī ar Didzi... Tik ilgi gaidot un nebaudot mīlestības priekus, likās, ka tūlīt viss iekavētais pēc viņa pārnākšanas jāizmēģina un tad arī vairs nekavējāmies pagaršot to “aizliegto augli”. Turklāt pa tiem diviem
gadiem vēstulēs tik daudzas reizes bijām apcerējuši kāzas un visu pārējo, ka likās kaut kā neērti atteikties. Neērti...