Smiltis uz kurpēm (Mairita)- LA, 2008.
Kādā siltā pievakarē pēc darba abi Miltiņi nolēma izmantot „Karāta” transportu un aizbraukt pie Mārča mammas. Kopš toreizējās nervozās satikšanās kapos vairs nebija iznācis laika normāli un bez steigas ar vecākiem aprunāties, bet Ieva tomēr mudināja pavisam attiecības nepārtraukt. Un, ja šovakar Mārča rīcībā bija atstāts brūnais busiņš, tad kāpēc to neizmantot? Varbūt ir mazliet ekstrēmi, taču nav jāvelkas cauri visai pilsētai ar kājām. Ieva pa šo laiku ne reizi vien bija izvizināta brūnajā busiņā un uztvēra to ar veselīgu humoru. Transporta līdzeklis ir un paliek transporta līdzeklis, neatkarīgi no tā, kas uzrakstīts uz tā sāniem.
Taču Mārča mamma acīmredzami bija citās domās. Ieraugot pie mājas apstājoties brūnu, paprāvu mašīnu ar izteiksmīgu sudraboti melnu krustu uz katra sāna un uzrakstu „Karāts”, viņa apstājās pagalmā vidū kā nolēmēta.
- Ak, Dievs, Mārci, tev ir šitāds auto? Es atvēršu vārtus, iebrauc vismaz iekšā, lai no kaimiņiem nav kauns.
Pāris brīžus vēlāk viņa steidzīgi vedināja dēlu un vedeklu istabā. Aina daudzkārt bija pārdomājusi, kā vest dēlu pie prāta, tomēr nekāds jēdzīgs padoms neatradās. Un viņš taču it nemaz neklausās mātes teiktajā!
- Es skatos, ka tu manus iebildumus neesi ņēmis vērā? Ak, dēls, dēls… Nu nāc vismaz istabā, padzersim tēju, nerēgojies te visiem acu priekšā!
- Kas vainas? Tev taču agrāk vienmēr patika, ka man darbā ir sava mašīna?
- Tas bija pavisam kas cits, vai tad pats nesaproti? Nu labi, kas bijis, bijis. Neviens pazīstams par šito trakumu vēl nezina, bet nu gan tev vajag meklēt citu darbu. Vai tad tev pašam patīk?
- Gribi dzirdēt pavisam godīgi? Jā, man sāk iepatikties! Es vismaz jūtos kādam vajadzīgs.
- Neticu, nestāsti te man pasakas! Darbs, protams, ir vajadzīgs un pat labs, bet tomēr. Kad es tevi pirmo reizi tajos kapos ieraudzīju, domāju, ka man sirds pa muti izlēks. Kapracis! Kā bērni skolā varēs pateikt, kur tēvs strādā? Kā lai es radiem izstāstu? Tik daudz paziņu pilsētā.
- Kā tad mirušie lai tiek zem zemes?- Mārcim iepatikās tēlot naivo.- Kādam tas darbs jādara.
- Ieviņ, mīļo! Varbūt tavs brālis Ventspilī var kādu amatu Mārcim aizrunāt? Viņš tak diezgan labā darbā strādā. Es negribētu, lai jūs braucat tik tālu prom, bet ja te cita darba nav?
- Arī Ventspilī kaprači vajadzīgi,-Mārcis nebeidza zirgoties,- tad jau man būs tīri laba darba pieredze, paņems ar atplestām rokām.
- Mēs esam domājuši visādus variantus, -Ieva beidzot iejaucās, lai gan uz vīra sarunu ar mammu skatījās ar interesi. Mārcis tik sen nebija tā pajokojies un paķircinājies. Vīrs izskatījās atplaucis, lai cik dīvaini tas neliktos. Viņai tas atsauca atmiņā pašus pirmos un arī - laimīgākos kopdzīves gadus. – Arī par braukšanu uz Rīgu vai citur, taču bērniem tad jāmaina skola, jāmeklē cits dzīvoklis, abiem diviem jāatrod jaunas darbavietas… Tas nav tik vienkārši. Ja pašlaik Mārcis viens pats nevar atrast darbu, tad abiem palikt par bezdarbniekiem nebūs labākais variants.
- Mārcis! Vai tad nu nevarētu, ja negribētu? Ja tā īsti no sirds meklētu un apvaicātos, gan kaut kas rastos. Mums ir tik daudz radu, paziņu, kaimiņu. Vajag visiem prasīt un atgādināt. Zvanīt vēl un vēl! Bet ne man jāiet tavā vietā runāties, tev pašam vajag visus apciemot un izvaicāt. Tu tikai negribi piepūlēties!
- Mīļo māmiņ! Man neko citu vairs nevajag! Man kapos ir tā iepaticies, ka es domāju te strādāt līdz pensijai un saņemt ordeni par labu darbu,- nu Ieva starp jokiem vīra vārdos saklausīja kaut ko līdzīgu skumjai ironijai. Varbūt viņš patiesi nespēj vairs darīt šos nepatīkamos darbus?
- Nu jā, vai tad mani kāds vairs klausa?- Aina nopūtās. - Ja Andis vēl būtu…- bet pabeigt teikumu viņai neizdevās, jo pie durvīm kāds bikli pieklauvēja. Telpā ieslīdēja divas tuvāko māju kaimiņienes.
- Sveika, Ainiņ! Kas noticis? Mēs abas tā nobijāmies… Kur tad tavs Pēteris? Pasarg, Dievs! Kas ar viņu?
- Nekas,- Mārča mamma samulsusi atteica,- aizgāja uz centru šo to nopirkt.
- Bet kas tad? Kam tāda nelaime atgadījusies?- viena no viešņām gandrīz iešņukstējās.
- Kāda nelaime?- Aina joprojām nesaprata. Taču Mārcis ar Ievu saskatījās un tūlīt abi saprata negaidītās vizītes iemeslu. Ieva piegāja pie loga un koda lūpās, lai nav jāsmejas. Mārcis omulīgi apsēdās lielajā krēslā, lai smīnot pavērotu notiekošo.
- Nu tak… es skatos pa logu, pie tevis piebrauc apbedīšanas kantoris. Pat pagalmā iebrauc. Ko lai domāju? Zvanu Skaidrītei, viņa neko nezina. Nodomājām, ka atgadījies kas ļauns. Atnācām noskaidrot. Varbūt vajag kādu palīdzību?
- Nē, nē, nekas nav noticis,- Aina pēkšņi atjauta, par ko tiek runāts un piesarka kā magone.- Tas ir pavisam kas cits. Tā ir Mārča drauga mašīna. Viņš palīdzēja remontēt un gribēja pārbaudīt, kā tad labi ripo. Es pat negribēju, ka kāds ierauga, padomās vēl nezin ko.
- Jā, taisni tā mēs padomājām,- kaimiņienes gandrīz unisonā novilka. Mārcim izklausījās, ka abu balsīs ieskanas tīri tā kā žēlums par nenotikušu traģēdiju Miltiņu mājās.
- Nē, mīļās, paldies, ka tā rūpējaties par mani. Viss ir kārtībā, visi esam dzīvi un veseli. Atnāciet nu pēc stundiņas pie manis, izdzersim pa glāzītei uz to izbīli. Papļāpāsim. Tagad gan laikam ar Pēteri dzīvosim simtu gadus, vai ne?
- Tā ļaudis saka, ja kādu pirms laika kapā noraksta. Nu, labi, ja tev te viss kārtībā, tad mums sirds mierīga. Lai Dievs žēlīgs! Papļāpājiet vien, mēs vēlāk atnāksim. Ja būs brīvs laiks.
Pēc viešņu nozušanas Aina smagi atsēdās pie galda. Tas nu bija par traku! Ja jau kaimiņienes nāk lūkoties, kurš nomiris, tad vairs nav labi. Un ko pats vaininieks- dēls? Neko, tikai smejas!
- Mārci, Mārci, tevis dēļ man tādu kaunu jāpiedzīvo! Tagad visas paziņas riņķī apkārt žvadzinās, ka gājušas skatīties, kas pie Miltiņiem nomiris, ja jau bēru mašīna piebraukusi.