Reno un Java- Zvaigzne ABC, 2012. BĒRNIEM :)
Viss izrādījās labi, man patika jaunās mājas. Vārdu gan viņi man nevarēja izdomāt. Meitai neviens nelikās gana labs, tāpēc labu laiku mani sauca vienkārši par kaķi. Es nedusmojos, jo biju pārāk maziņš, tik mazi kaķēni neprot īsti dusmoties. Vēlāk Viņa piedraudēja: ja Meita tuvākajā laikā neko neizdomās, tad sauks mani par Muri. Drusku sabozos, jo esmu taču dzimis dižciltīgai mammai, bet man iedos vienkāršu un pat nesmuku vārdu. Negribu būt Muris! Kad Viņa mani tā pa reizei nosauca, sabozu muguras spalvu kā zāģi un biju Dusmīgais Kaķis. Viņa to saprata pareizi un teica, ka tikai pajokojusi. Visbeidzot Meita izlēma, ka sauks mani par Reno. Jā, tas man patika! Tas ir tāds kā franču vārds.
Taču drīz vien es piedzīvoju izbailes. Viņa mani paņēma rokās un ielika tādā kā bļodā. Un tad... Sāka tecēt ūdens. Vispirms es nesapratu, kas notiek, skatījos un brīnījos, līdz sapratu,- mani taču mazgā! Mani! Kaķi! Vai nav šausmas? Nebija nemaz tik nepatīkami, tomēr man šķiet, ka Kaķu Goda Kodekss neparedz viņus mazgāt? Bet Viņa tomēr mani slapināja, kamēr Meita stāvēja līdzās ar pūkainu dvieli. Nodevēja! Skaitās vēl saimniece! Tiesa, nepaspēju ne attapties, kad šīs nepatikšanas bija cauri, es tiku ietīts mīkstā dvielī un sabučots uz degungala. Lai nemaz nepielien, es izlikšos dusmīgs. Tad Viņi redzēs, ar ko ir darīšana! Taču drīz vien es atkal murrāju, un visas briesmas bija aizmirstas.
Ome, mani redzot, vispirms apvaicājās, vai es ķeršot peles. Pārējie smaidīja un teica, ka es būšot mīļumkaķis un burzāmkaķis. Kas tas ir, es lāgā neizpratu, bet izklausījās labi. Un vēl,- Ome neparko nevarēja atcerēties manu vārdu. Vispirms viņa mani sauca par Robertu, tad par Arno, bet vēlāk par Arnoldiņu. Nu kas tas ir? Tik daudz klapatu ar kaķēna vārdu! Vispirms Muris, tagad,- Arnoldiņš? Labi, ka pārējie tikai smējās un tad es izlēmu, ka neatsaukšos uz nepareizu vārdu. Noslēpšos un viss! Neesmu nekāds Arnoldiņš.