Rufis atrod mājas - Jumava, 2015. BĒRNIEM :)
Todien lija lietus. Vispār laiks gandrīz katru dienu bija ļoti nejauks, jo rudens nesaudzēja siltuma mīļotājus. Rudentiņš iesmēja par visiem , kam patīk saule, peldēšanās un sauļošanās. Tagad klāt viņa laiks- slapjums, krītošas lapas, vējš un tumši, drēgni vakari!
Tunelī uz trepēm, caurvējā un mitrumā sēdēja divi nenosakāma vecuma cilvēki- sieviete un vīrietis. Noskranduši, nemazgājušies un dusmīgi uz visu pasauli. Bezpajumtnieki... Cilvēki, kam nav savu māju. Dažkārt viņi ir dzīvē kļūdījušies ļaudis, bet dažiem šāda dzīve gluži labi patīk. Garāmgājēji no viņiem novērsās vai labākajā gadījumā iedeva kādu sīknaudiņu. Vienīgais, kas lika pievērst uzmanību dīvainajam pārim, bija mazs, zeltains kamoliņš, sarāvies kartona kastē... Kucēns. Zeltainā krāsā, ar brūnām acīm un noļukušām ausīm. Suņukam briesmīgi sala, taču viņam likās, ja reiz te jāsēž, tad neko darīt. Cilvēki ir lieli un gudri un visu zina, vai ne? Gribējās arī ēst... Taču paēst viņš dabūja reti. Iesāpējās vēderiņš...
- Nekas neiznāks. Neviens viņu nepirks,- sieviete īgņojās.- Kam mēs viņu paturējām? Stulbenis tu esi!
- Būs labi, pagaidi mazliet,- vīrietis atteica.- Viņš izskatās pēc šitā.... nu zeltainā... Kā viņu tur sauca? No visiem viņš bija vispiemērotākais, lai notirgotu kādam. Pārējie nekam nederēja.
- Tu pat nosaukumu nezini, kā tu domā viņu pārdot?
- Zini, cik tādi suņi maksā? Simtus! Mēs teiksim, ka viņam nav dokumentu, tāpēc pārdodam lētāk. Vismaz piecdesmit latus mēs par viņu dabūsim, to es jūtu.
- Man liekas, ka mēs velti te salstam, izmetam viņu mēslu kastē un ejam mājās.
- Pagaidi, iedzer drusku no pudeles, paliks siltāk. Izmest vienmēr paspēsim, mēs tikai pāris dienas te esam. Cilvēki pastaigās garām, ievēros, gan būs labi.
- Viņš tikai apēd mūsu pārtiku.
- Kad pārdosim, atpelnīsim visu ar uzviju. Ko tad šis tur apēd, sausās garozas? Jāmāca, lai pats meklē sev ēdamo. Varēja gan drusku pakustēties, citādi guļ tikai un dreb. Ne pēc kā neizskatās...
- Pabiksti viņu, lai paskraida!
Vīrietis apgāza kartona kurpju kastu, kur gulēja suņuks un pastumdīja viņu.
- Ej, tak, pakusties, mazais ķēms tāds! Kurš tevi pirks, tādu guļavu?
- Viņš laikam ir nosalis. Ka nenosprāgst vēl...
- Gan jau izdzīvos. Paklau, es atcerējos- viņu sauc zeltainais retrīvers! Iegaumē labi! Saki visiem, ka vienkārši nav ciltsrakstu, tāpēc pārdodam lētāk.
- Es nemaz tādu vārdu nevaru izteikt, man jāpieraksta.
- Muļķe tāda! Kā tad izskatīsies, ka tu no papīra nolasīsi? Iemācies no galvas!
- Kā tad! Tu pats tikko biji aizmirsis, nemācēji pateikt!
Garām gāja divi padzīvojuši vīrieši. Abi palūkojās uz drebošo suņuku, un tā pārdevējs nekavējās uzrunāt iespējamos pircējus.
- Nopērciet sunīti, nenožēlosiet! Zeltainais retrīvers, bet bez papīriem. Tāds smuks suns izaugs!
- Nožēlojamie bomži, - viens no vīriešiem nošņāca,- nemokiet taču to suni!
- Tikai piecdesmit lati, -piebilda sieviete,- un varēsiet viņu audzināt, kā paši gribat. Mēs esam trūcīgi cilvēki, nevaram viņu pabarot.
- Līdz zeltainajam retrīveram viņam ir tik tālu kā līdz Mēnesim,- garāmgājējs nepiekrita.- No kuras atkritumu kastes viņu izvilkāt?
Abi pagriezās un gāja prom, kaut ko sašutumā pārspriezdami. Suņuks vairs nesaprata neko. Kas viņš bija? Mazais ķēms? Bomzis? Vai tas zeltainais... Kā viņu tur? Kurš ir viņa vārds? Katram sunim taču jābūt savam vārdam un saimniekam, vai ne? Vai šie abi bija viņa saimnieki? Kā lai mazs suņuks to zina? Bija tik auksti... Ja varētu kādu kumosiņu apēst, tad varētu paciest vēl kādu brīdi. Kastē guļot vismaz bija siltāk, ja saritinājās kamolā un ķepas pabāza zem sevis. Tagad vajadzēja stāvēt. Kāpēc? Briesmīgi auksti… Abi sēdošie atkal strīdējās.
- Tu varēji sirsnīgāk parunāt, nevis uzreiz prasīt naudu,- vīrietis pārmeta. – Sākumā cilvēkus vajag iežēlināt... Tad arī nopirks un par cenu nekaulēsies.
- Man vēders raujas čokurā. Padod bulciņu no somas!
- Neko vēl neesam nopelnījuši,- vīrietis noburkšķēja, bet izvilka apkaltušus buljona pīrādziņus sev un pavadonei.
Mazais, dzeltenais šunelis, sajutis kārdinošo smaržu, žēli iesmilkstējās. Varbūt arī viņš dabūs kādu kumosiņu? No gardās smaržas apreiba galva... Viņš žēli skatījās uz saviem- laikam taču saimniekiem?- un smilkstēja.
- Re, tas mazais ķēms arī grib ēst,- sieviete pamāja ar galvu.
- Es jau nu savu neatdošu,- vīrietis nebija pierunājams.- Ja gribi, baro pati.
- Še, ēd,- sievišķis vēlīgi pasniedza suņukam pavisam niecīgu gabaliņu no sava pīrādziņa. Mazā strēmelīte pazuda vienā acumirklī, un zeltainais kucēns pat nepamanīja tā garšu.- Izbadējies laikam? Neskaties uz mani, vairāk neko tev nedošu.
Abi runādamies ēda savus pīrādziņus, bet mazais četrkājainis smilkstēdams rija siekalas. Viņš par vienu šādu pīrādziņu ietu līdzi saviem saimniekiem līdz pasaules galam.... Suņuks klausītu un darītu visu, ko viņi liek... Viņš pat atsauktos uz vārdu Mazais Ķēms... Bet... Abi cilvēki tikai ēda un kaut ko īgni pārsprieda, nelikdamies ne zinis par kucēna skatienu.