Stacijas stāsti- Ezerrozes grāmatas, 2026.
Renāte bija nogurusi. Visa šī diena ar savu neplānoto un juceklīgo saturu kaitināja. Vispirms viņai bija jābrauc pie māsas, lai palīdzētu izravēt dārzu. Jābrauc... Ar vilcienu, protams, jo mašīna jau labu laiku bija servisā un nevienam netika skaidrs- ko ar to tik ilgi dara. Vīrs nez kādēļ vilcinājās un nevarēja pasteidzināt remontdarbus. Sākumā taču tika konstatēts, ka vaina autiņam ir neliela.
Un māsa... Galu galā viņai bija sava ģimene un dzīve, Renātes prātam- neizdevusies, bet vai viņai jābūt par pasaules lāpītāju? Galu galā- atvaļinājuma laikā Renāte varētu nodarboties ar ko sakarīgāku par māsas dārza ravēšanu. Ar ko? Kas zina... Pat bezjēdzīga gulēšana zālē viņai likās vērtīgāka, nekā darbs pie Jūlijas. Tomēr pati bija piekritusi, ko gan darīt?
Tagad viņai atlika iesēties vilcienā un braukt mājās. Sasvīdusi, nikna un dusmīga uz visu pasauli- to viņa nemaz nebaidījās sev atzīt. Turklāt šajā panīkušajā stacijā, kurā no iekšpuses un ārpuses tika veikti vērienīgi remontdarbi, nebija ne avīžu kioska, ne kafijas automāta, pat par vispieticīgāko ēstuvi nemaz nerunājot. Renāte labprāt būtu nopirkusi sev kādu žurnālu, kādu kafijas tasi, lai izvēdinātu domas, taču- nekā. Viņa juta, ka dusmas viņā aug augumā, bet mēģināja apvaldīties. Nekas. Nekas... Elpo dziļi... Tūkstošiem cilvēku ik dienas brauc vilcienos un ir dzīvi un veseli. Viņa brauks, skatīsies pa logu un meditēs. Tik sen nebija iznācis vienkārši vērot garām slīdošas ainavas, jo mūžīgā steiga pie auto stūres neļāva daudz skatīties visapkārt.
Vilciens, elsdams un stenēdams, pieripoja peronam un Renāte iekāpa. Jā, te nu bija- cerības uz rāmu meditāciju saplaka kā pārplīsis ziepju burbulis. Vagons bija pilns ar braucējiem, vienā tā galā ar saviem velosipēdiem iepletušies riteņbraucēji, pa celiņa vidu skraidelēja kabatas formāta suņuks. Sēdeklis pie loga ar skaistu skatu bija jāaizmirst. Dažas vietas, par laimi, tomēr izrādījās brīvas. Renāte, neko nevaicādama, apsēdās blakus panīkuša izskata vīrelim, kurš, liekas, brauca no darba. Droši vien kāds melnstrādnieks. Galu galā, vai nav vienalga?